Janvāra nogalē Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvoja krievu publicistes Olgas Tuhaņinas komēdija “Hantele killeram” režisora Dž. Dž. Džilindžera iestudējumā, kurā galveno lomu atveido Māris Korsiets. Viņš gan to drīzāk sauc nevis par komēdiju, bet traģikomēdiju, jo šķietami banālais stāsts par vēlmi atbrīvoties no sievas patiesībā vēsta par cilvēku ieslīgšanu naidā un atriebībā un tā postošajām sekām.
Māra atveidotais tēls ir Krievijas Galējo Ziemeļu tautu literatūras speciālists Fjodors, kurš, likteņa nomocīts, izmisumā pieņem piedāvājumu izpildīt slepkavības pasūtījumu. Tiesa, inteliģentais ģimenes cilvēks klusībā cer saņemt avansu un nozust, nepadarot netīro darbu.
Māris uzsver, ka izmisumā pieņemti nepārdomāti lēmumi un naids spēj uzvarēt saprātu, bet par šīm kļūdām vienmēr kādam būs jāmaksā. „Mēs katrs kādā brīdī jūtamies aizvainoti, un, pat ja cenšamies piedot, zemapziņā domājam, kā atriebt un iedzelt. Varbūt, noskatoties šo izrādi, cilvēki aizdomāsies, ka labāk tomēr ir piedot. Manam galvenajam varonim ir ģimene, bet viņš ir iesūnojis, lieto alkoholu un aiz izmisuma, ka nav naudas, gatavs sper tādu soli,” stāsta Māris par savu tēlu un uzsver, ka Fjodors ir pilnīgs pretstats viņam pašam, „man ir vajadzīga virzība uz priekšu, jāmēģina kas jauns, tāpēc eju un daru ne tikai teātrī. Taču šī loma man patīk, turklāt tā nenāca viegli. Personāžs ir citādāks nekā es dzīvē, bet daudzās izrādēs ir sevi jālauž.”
Galvenais kritiķis ir skatītājs
Šajā izrādē Māris ir kopā ar Andri Buli, Maiju Korklišu un Zandu Mankopu. Iepriekš šis kvartets jau veiksmīgi piedalījies Dž. Dž. Džilindžera traģikomēdijā „Iemīlējies muļķis muļķītē”. Māris atzīst, ka sastrādāties var ar jebkuru aktieri, bet galvenais ir režisora prasme atrast tik interesantu materiālu, ar ko strādāt. „Mēs smejamies, ka iepriekšējā izrādē Andris Bulis mani „nogalināja”, tad šajā es viņam „atriebos”. Pirmā kopīgā izrāde ar Andri bija „Meli”, kopš tā laika izveidojusies cieša draudzība ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē, esam ģimenes draugi,” saka Māris.
Četriem aktieriem nospēlēt divus cēlienus esot grūti, jo jāspēj noturēt skatītāju uzmanība. „Džilindžers ir foršs režisors, prot labi paskaidrot, ko no tevis grib. Visa lielā izskaidrošana galvenokārt notiek pīpētavā, kad režisors vienu svarīgu teikumu var analizēt desmit minūtes,” stāsta Māris.
Visgrūtākais esot ģenerālmēģinājums, kad aktierus vēro tikai „iekšējie” cilvēki -- viss teātra kolektīvs un kāds pieaicinātais no malas. „Tā ir vissmagākā publika, kas, kā mēs sakām, nemaksā par biļetēm. Ģenerālis (ģenerālmēģinājums – aut. piez.) aizgāja slikti, publiku neizdevās paņemt, režisors aizrādīja, ka mēs sākām riet cits uz citu. Bet, ja ģenerālis aiziet slikti, tad pirmizrādē parasti ir labi,” vērtē Māris un atzīst, ka pirmizrādē bijusi sajūta, ka izdevies aizraut skatītāju. Viņaprāt, saņemt kritiķu atzinību ir labi, taču vislielākā balva esot skatītāju vērtējums.
Katra loma ir laimes spēle
Šajā sezonā Mārim veicies tikt pie galvenās lomas visās izrādēs, taču tāda veiksme nav vienmēr. „Ir bijis, ka visā sezonā ir tikai divas izrādes, tad sāc jukt prātā, jo gribas izpausties, bet tāds ir teātris,” aktieris stāsta, ka neesot nekas briesmīgāks kā sēdēšana bez darba.
Vai būs iespēja tikt pie lomas kārtējā iestudējumā, aktieri uzzina pēdējā brīdī, kad neilgi pirms pirmizrādes tiek izlikti saraksti ar dalībniekiem. „Izvēlas režisors, taču mums sevi ir jāpierāda, lai režisors uzticētu galveno lomu. Viesrežisors skatās iestudētās izrādes un vērtē, kurš būs piemērots viņa izrādei,” saka Māris, „mums ir vieglāk, jo latviešu trupā ir maz aktieru, bet, piemēram, Dailes teātrī trupā ir 60 aktieri, tur divus gadus vari aizmugurējās rindās tikai sveci panēsāt.”
Pilnu rakstu lasiet 23. februāra numurā.
