Ilūkstes novada Dvietes pagasta Dvietes ciema iedzīvotāja Velta Skrindževska par spīti grūtībām atrod spēkus un iedvesmu dzīvot un radoši darboties. Jau desmit gadus viņa ir deju kolektīva dalībniece.
Gan skatuve, gan saimniecība
Velta Skrindževska ir simpātiska slaida sieviete – staltu stāju un lielisku izskatu viņai ir izdevies saglabāt, pateicoties ne tikai dažādiem ierobežojumiem un biežai, taču samērīgai fiziskai slodzei, bet arī dejai, kura viņas dzīvē ieņēmusi stabilu vietu, visdrīzāk, uz visiem laikiem.
„Mūsu pašdarbības kolektīvā ir dažāda vecuma dalībnieki, taču galvenokārt tie ir vecāka gadagājuma cilvēki, nevis jaunieši. Kolektīvs ir draudzīgs un ir spējīgs uz radošu pašizpausmi. Mūsu repertuārā ir visdažādākie deju priekšnesumi. Nestāvam uz vietas, cenšamies paplašināt savu māksliniecisko iespēju diapazonu,” stāsta avīzes „Latgales Laiks” lasītāja, kura, kā pati atzīst, spēj sevi izpaust tikai radošajā darbībā. Mēģinājumi notiek vietējā Kultūras namā, deju kolektīvu vada Rita Stapkeviča.
Velta dzīvo privātmājā Dvietes ciemā, bet strādā Sociālās rehabilitācijas centrā Ilūkstē: „Pašlaik visur ir koronavīruss, tāpēc gan mums, gan centra klientiem tiek izvirzītas paaugstinātas prasības. Jāievēro ierobežojumi, citādi situācija var kļūt nekontrolējama. Šādos apstākļos nav viegli strādāt, taču cita risinājuma nav. Mēs tiekam galā,” stāsta Velta Skrindževska.
Veltai ir 25 hektāri zemes, govs un sivēni, kā arī visa nepieciešamā tehnika, bet, diemžēl, šogad pēkšņi aizgāja mūžībā Veltas dzīvesbiedrs, tāpēc visas problēmas un rūpes gulstas uz sievietes pleciem. Taču viņa nav vientuļa – Veltai ir 35 gadus vecs dēls Gatis un meita Sigita (34 gadi), kura strādā poliklīnikas reģistratūrā.
„Mūsu vienai govij sapļaut sienu no 25 hektāru platības nav nekāda problēma, tāpēc barības pārpalikums mēs pārdodam citiem saimniekiem. Dēls Gatis malacis, palīdz saimniecībā, prot darīt visus darbus, arī strādāt ar tehniku – mūsu situācijā tas ir ļoti svarīgi,” saka Velta.
Dzīve turpinās
Šis gads drīz beigsies. Velta atzīst, ja kopumā, protams, izņemot tuva cilvēka zaudējumu un koronavīrusa infekcijas izplatību, viņai tas bijis puslīdz veiksmīgs: „Kamēr ir darbs, grēks sūdzēties. Tā ir gan komunikācija ar kolēģiem, gan palīdzība tiem, kas nonākuši grūtībās – cēls un Dievam tīkams darbs, kā arī stabilitātes garantija, kas vieš ticību rītdienai.” Taču Velta visaugstāk vērtē to, ka viņas dzīvē ir tuvi cilvēki, kā arī uzticami draugi, kuri vienmēr ir gatavi nākt palīgā. Arī Velta pati atzīst, ka nepametīs nelaimē trūcīgu vai sarežģītā situācijā nonākušu cilvēku.
Velta abonē avīzi „Latgales Laiks” kopš tās pirmā tās numura – nu jau gandrīz 30 gadus. Jāteic, ka mūsu lasītājas uzticība un pastāvīgums raisa pateicības jūtas. Laikraksta tematika lasītāju kopumā apmierina. Tāpat kā visi citu pašvaldību iedzīvotāji un abonenti, Velta gribētu vairāk lasīt par saviem novadniekiem, dzimtā pagasta dzīvi un rūpēm. Viņa interesējas arī par kultūras dzīvi, kulināriju un, protams, arī rokdarbiem. Jo Velta ne tikai uzstājas uz skatuves, bet ir arī meistarīga adītāja, turklāt adāmadatas ir paklausīgas gan viņas, gan meitas Sigitas rokās. Lai arī adījumi top galvenokārt savām vajadzībām, Velta savus brīnišķīgos rokdarbus dāvina arī daudzajiem krustbērniem.
Mūsu lasītāja ir arī lieliska saimniece – pagrabā glabājas neskaitāmas burciņas ar dažādiem gardumiem, -- ievārījumiem, sālījumiem, marinējumiem u.tml., kuri ziemā tiks celti galdā un priecēs pašu saimnieci un tuviniekus.
Velta ļoti mīl dabu: „Staigājot pa mežu, tā skaistumā un klusumā var daudz ko pārdomāt. Neskatoties uz dažādiem dzīves brīžiem, gan labiem, gan smagiem, dzīve turpinās, un tas ir galvenais.”
Komentāri