Latvijā 4. jūlijā tiek atzīmēta Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Šajā dienā tiek pieminēti traģiskie 1941.–1945. gada notikumi, kad nacistiskās Vācijas okupācijas laikā tika nogalināti vairāk nekā 70 tūkstoši ebreju.
Daugavpilī, Poguļankas mežā, ir apglabāti 15 tūkstoši ebreju, kurus nacisti nogalināja okupācijas laikā Latvijas teritorijā.
Vācu karaspēks Daugavpilī ienāca 1941. gada 26. jūnijā, un jau pirmajās okupācijas dienās sākās vietējās ebreju kopienas iznīcināšana. Saskaņā ar 15. jūlija rīkojumu ebreju iedzīvotāji tika ievietoti geto Daugavas kreisajā krastā. Tur nonāca ne tikai Daugavpils ebreji, bet arī apkārtējo pilsētu un lauku apvidu iedzīvotāji, tostarp no Lietuvas. Pieejamā informācija liecina, ka geto atradās no 15 līdz 20 tūkstošiem cilvēku, no kuriem izdzīvoja mazāk nekā simts.
«4. jūlijs ir diena, kad tika nodedzināta Rīgas Horālā sinagoga. Ar šo brīdi sākas holokausta traģēdijas atskaite Latvijā. Pēc kara, kad tika atrastas upuru mirstīgās atliekas un sakārtota teritorija, šī diena kļuva par piemiņas dienu. Kopš tā laika mēs šeit pulcējamies katru gadu. Ja mēs vairs nepulcētos, izzustu atmiņas, bet līdz ar atmiņām izzustu arī cilvēki, kuri šeit atdeva savu dzīvību, tostarp bērni, kuri pat nepaspēja sākt dzīvot. Šo vietu nedrīkst aizmirst,» sacīja Daugavpils ebreju kopienas priekšsēdētāja Riva Urjutova.
Viena no traģiskākajām holokausta vietām Latvijā ir Poguļankas apkaime Daugavpilī. No 1941. gada jūlija līdz 1943. gada beigām šeit notika Daugavpils geto ieslodzīto masveida nošaušanas. 1991. gada 10. novembrī šajā vietā tika atklāts memoriāls ebreju genocīda upuriem un geto ieslodzītajiem, kas kļuvis par nozīmīgu piemiņas simbolu pilsētā.
«Notikumi attīstījās ļoti strauji: dažas dienas pēc okupācijas sākās izrēķināšanās, pēc dažām nedēļām – organizētas iznīcināšanas akcijas, bet līdz augusta vidum tā sauktais “ebreju jautājums”, pēc nacistu ieceres, lielā mērā bija “atrisināts”. Pēdējās masveida akcijas notika rudenī, novembrī. Visa šī traģēdija „iekļāvās” vien dažos mēnešos.
Poguļankas mežs ir reāla traģēdijas vieta. Tieši šeit notika tā sauktās “akcijas”, kuru laikā tika nogalināti vīrieši, sievietes, sirmgalvji un bērni – tikai tāpēc, ka viņi bija ebreji.
Mežs tika izvēlēts apzināti. Nacistiskā vara centās slēpt savu noziegumu mērogus no vietējiem iedzīvotājiem, tādēļ masveida nošaušanas Latvijā un citās Baltijas valstīs bieži tika veiktas ārpus pilsētām. Atšķirībā no dažiem citiem reģioniem, kur slepkavības notika pilsētu centros, šeit tās tika īstenotas mežā, taču tas nekādā ziņā nemazina traģēdijas mērogu.
Šeit patiešām atradās masu apbedījumi. Astoņdesmito gadu beigās tika veikta to apzināšana un upuru pārapbedīšana, bet vēlāk tika uzstādīts memoriāls. Par to bieži stāsta ebreju kopienas vecākās paaudzes pārstāvji. Viens no viņiem – Anatolijs Fišers – atcerējās, ka, ejot cauri mežam, pamanījis savādu vietu – bedri, bet tai līdzās -- sarkanus ziedus. Pieejot tuvāk, viņš smiltīs ieraudzījis cilvēku mirstīgās atliekas.
Pēc tam tika uzsākti izpētes darbi, atklāti masu apbedījumi, vēlāk upuru mirstīgās atliekas pārapbedīja, bet deviņdesmitajos gados izveidoja memoriālu,» pastāstīja Daugavpils ebreju kopienas pārstāve, Daugavpils Universitātes profesore Elīna Vasiļjeva.
Piektdien, 3. jūlijā, Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienas priekšvakarā, pie memoriāla notika piemiņas akcija «Atmiņas ķēde», ko organizēja Daugavpils ebreju kopiena. Tā kā šogad piemiņas diena sakrita ar Šabatu, pasākuma norise tika pārcelta uz 3. jūliju.
Ceremonijā piedalījās arī Daugavpils valstspilsētas pašvaldības vadība.
«Šodien, tāpat kā katru gadu, mēs pulcējamies šeit, Poguļankas mežā, lai pieminētu pagātnes traģiskos notikumus, kad totalitārais režīms un noziedznieki vērsās pret konkrētu etnisku grupu, nešķirojot cilvēkus ne pēc vecuma, ne dzimuma – vajājot tikai tāpēc, ka viņi šeit dzīvoja.
Ebreju tauta un ebreju kopiena ir neatņemama Daugavpils vēstures un attīstības daļa. Savulaik pilsētā bija vairāk nekā četrdesmit sinagogas, šodien palikusi tikai viena. Nodarīto ļaunumu un postījumus nav iespējams izmērīt.
Mūsu pienākums ir pieminēt ne tikai tos, kuri gāja bojā šeit, bet arī visus holokausta upurus visā pasaulē – vairāk nekā sešus miljonus ebreju. Mums jāatceras arī tie, kuri palīdzēja un glāba dzīvības – pateicoties šo cilvēku drosmei, citi izdzīvoja un dzīvo mūsu vidū vēl šodien. Mēs noliecam galvas ebreju tautas piemiņas priekšā un cieņā godinām visus upurus,» uzrunājot klātesošos, teica Daugavpils valstspilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš.
Ziedus pie memoriāla nolika arī pilsētas nacionālo kultūras biedrību pārstāvji un citi iedzīvotāji, paužot cieņu un līdzjūtību ebreju kopienai.
Atmiņas par holokaustu un nacistu pastrādātajiem noziegumiem ir svarīgas ne tikai pagātnes dēļ, bet galvenokārt tagadnes un nākotnes vārdā. Vispirms tās ir atmiņas par konkrētiem cilvēkiem. Mēs redzam skaitļus – Daugavpilī 15 tūkstoši, Latvijā vairāk nekā 70 tūkstoši. Taču aiz šiem skaitļiem ir cilvēku dzīves – ģimenes, bērni, vecāka gadagājuma ļaudis, kuru dzīve tika pārtraukta tikai viņu izcelsmes dēļ. Kamēr mēs to atceramies, viņi nekļūst par «vienkārši statistiku».
Un, protams, tam jākalpo par mācību, pie kā var novest naids, ja tas netiek laikus apturēts. Tāpēc ir svarīgi atcerēties nevis formāli vai «ķeksīša pēc», bet gan tādēļ, lai nekas tamlīdzīgs vairs nekad nebūtu iespējams – ne lielos vēstures notikumos, ne ikdienas dzīvē.
Komentāri