Jau aptuveni divus mēnešus mūsu ikdienas dzīvē “darbojas” ierobežojumi, komandantstundas, attālināti procesi. Dažāda vecuma cilvēki to izjūt citādi. Varbūt lielpilsētā ir nedaudz grūtāk, provincē ir vairāk iespēju būt ārpus mājām.
Kā jūtas subatieši? Kā rit viņu dzīve ierobežojumu laikā. Satiekot iedzīvotājus, viņiem tika uzdoti divi jautājumi: „Kā visvairāk pietrūkst šajā ierobežojumu laikā? Kas būtu tas, ko uzreiz un vispirms darītu, ja tiktu paziņots, ka ierobežojumi ir atcelti?
Lilita Apele: „Visvairāk pietrūkst tikšanos ar radiem, viņu ģimeni. Radinieku apciemošana un kopīgas sarunas, tikšanās -- tas būs pirmais, ko darīšu pēc ierobežojumiem.”
Rihards Bondarenko: „ Sports ir mana sirdslieta, tāpēc man pietrūkst dažādu sporta aktivitāšu un sacensību. Šogad nenotika galda tenisa, novusa un biljarda turnīri. Izdevās gan paslēpot, gan paslidot. Pēc ierobežojumiem noteikti došos uz arēnu uz kādu hokeja spēli, jo ļoti pietrūkst tur valdošās gaisotnes, ko nevar iegūt, skatoties spēles televīzijā.”
Agrita Feldentāle: „Pie ierobežojumiem un to radītās kārtības pa šo laiku jau ir pierasts. Tomēr pietrūkst jauniešu, draugu sabiedrības, tāpēc labprāt dotos uz vietējo spēļu telpu. Tik sen tur nav būts!”
Ņina Možeika, Olga Komkova: „Ejam uz darbu arī ierobežojumu laikā. Skumji, ka veikalā nevar nopirkt pat pildspalvu, kas nepieciešama dokumentu rakstīšanai. Ir neizpratne par to, ko var un ko nevar pirkt veikalos. Skolēniem ir mācību process, bet veikalā nevar dabūt nekādus kancelejas piederumus. Vai nav jocīgi? Veikaliem būtu jāļauj strādāt, bet jāparegulē pircēju skaits un kustība. Pirmā aktivitāte, ko veiktu pēc ierobežojumiem, būtu brauciens uz veikalu „Depo”. Mājsaimniecībā vienmēr ir kas remontējams un uzlabojams.”
Alvida Selecka: „Esmu pašdarbības kolektīva dalībniece un man ļoti pietrūkst ansambļa un pašdarbnieku kopā sanākšanas, koncertu, uzstāšanos, tikšanos ar kolēģiem. Pēc ierobežojumiem būšu priecīga atkal tikties ar ansambļa meitenēm un dziedāt.”
Kristīne Bašķe: „ Man un manai ģimenei pietrūkst iespējas aizbraukt uz kādu pilsētu un pastaigāt pa veikaliem, aptaustīt preces, papriecēt acis. Pirmais brauciens būs uz kādu apģērbu veikalu. Bērni aug, drēbītes un apavi noplīst un bērni no tiem izaug, bet jaunus nopirkt nevar.”
Anita Šapala : „Esmu sabiedrisks cilvēks, man ir daudz brīnišķīgu draugu, ar kuriem nav iespējams tikties klātienē. Ļoti trūkst sabiedrības, klātienes sarunu. Kopīga tikšanās, sarunas, acu kontakts -- tas būs pirmais, ko vēlēšos.”
Zanda Šoldre: „Man pietrūkst braucienu uz Lietuvu. Dzīvojam pierobežā un turp bieži izbraucām ar draugiem. Gribas bez bailēm un bez maskām iet visur, kur vēlies. Noteikti apmeklēšu kādu apģērbu veikalu, lai sevi iepriecinātu ar ko jaunu. Tas uzlabos omu.”
Ilze Papenoka: „Ilzēm bija vārdadiena. Laikam jau tieši svētkos izjūti to, ka nevari uzņemt viesus, baudīt kopā svētku torti. Man ļoti pietrūkst manu mīļo radiņu, brālīša ģimenes. Agrāk bieži viesojāmies cits pie cita. Gaidu brīdi, kad varēsim tikties. Brauciens ciemos būs mūsu prioritāte.”
Rūdolfs Semjonovs: „Tā kā es studēju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, man ļoti pietrūkst volejbola treniņu ar treneriem, viņu pamācībām, ieteikumiem, pietrūkst kursa biedru. Pēc ierobežojumu atcelšanas dotos kādā ceļojumā, izbraukumā kopā ar draugiem.”
Daudzi uzrunātie atbildēja, ka viņi neizjūt ierobežojumus kā traucēkli vai nespēju darīt sev tīkamas lietas. Dzīvojot Subatē, ir iespēja iet pastaigās dabā, apmeklēt savu pirti, darboties pa māju un saimniecību, veikals ir, ēdiens ir, ar tuviniekiem var sazināties. Varbūt grūtāk ir jaunatnei, jo izpaliek spēļu pasākumi, nav sacensību, ballīšu, nevar tikties ar skolasbiedriem mācību iestādē.
Lai vai kā, bet jau tuvojas pavasaris. Domas arvien biežāk kavējas pie dārza darbiem, sēklu iegādes, sakopšanas talkām, ziemas apģērba nolikšanas malā un saules siltuma baudīšanas. Domāsim labas domas!
