„Laime ir laiks. Piepildīts laiks. Laime ir skaņām, krāsām un smaržām piepildīts laiks” -- ar šādu vēstījumu -- Imanta Ziedoņa citātu -- uz afišas, izskanēja aicinājums apmeklēt pasākumu „Baznīcas dārza svētki” Ilūkstē, ko organizēja Ilūkstes katoļu draudze.
10. septembra vakarā Ilūkstes katoļu baznīcas dārzā valdīja pasakaina noskaņa, raisot prieku mūzikā. Uz ābeļu ieskautās improvizētās skatuves muzicēja dziesminiece Melisa no Cēsīm, lai priecētu klātesošos, vakara gaitā izdziedot gan savus, gan dažādu Latvijas tautai tik tuvu dzejnieku un komponistu garadarbus. Māksliniece stāstīja arī par to, kā top viņas dziesmas, uzsverot, ka ļauj melodijām atnākt pašām: „Kad dzejolim vajag mājas, top melodija”. Klausītāji kāri tvēra dziesminieces Melisas katru izdziedāto noti, vārdu un stāstu. Dārza svētkos mūzika mijās ar gaismu spēlēm, tējas un ābolu smaržu. „Kad ābolu sārtās muguras gozējas rudens saulē, tad dārzs svin svētkus. Un skaistus svētkus svin sirds! Gribas ietīties siltumā un ābolu smaržā, ietīties rudens pļavas tīmekļu skaistumā, ieskatīties tuvinieku smaidā un būt! Kopābūšanā un vienkārši mirkļa tveršanā,” tā par radīto noskaņu un tveramajām sajūtām stāsta pasākuma idejas autore un viena no organizatorēm, ilūkstiete Sarmīte Bogdanoviča, kura kopā ar domubiedriem un draudzes locekļiem radīja mazus sirdssvētkus ilūkstiešiem un viesiem.
Sarmīte atklāj, ka uzņemties iniciatīvu organizēt šādu norisi viņai bija izaicinājums: “Man tas noteikti nozīmē sava veida uzdrīkstēšanos, izkāpšanu no komforta zonas, tādu lēcienu nezināmajā, jo nevaru gluži apgalvot, ka ko tādu daru ļoti bieži... Drīzāk jau nedaru nemaz. Vienmēr piedalos lielākoties visos draudzes pasākumos, bet parasti kā "līdzstrādniece", jo vienmēr esmu uzskatījusi, ka organizēšana -- tas ir sava veida talants, kurš man nepiemīt. Tā bija pirmā reize, kad nācu ar savu iniciatīvu, apzinoties, ka ir daudzas lietas, kas noteikti nenāks viegli.”
Jāatzīmē, ka Ilūkstes katoļu draudzē notiek dažādas aktivitātes, gan ar draudzes priestera mudinājumu, gan ar pašas draudzes iniciatīvu. Īpaši bagātīgs ir bijis šis gads – pirmā Sv. Komūnija, 29. maijā baznīca piedalījās pasākumā „Baznīcu nakts”, no 26. jūlija līdz 1. augustam draudze organizēja bērnu dienas nometni (ar dažādu baznīcas ciemiņu, t.sk. bīskapa piedalīšanos). Protams – no 8. līdz 13. augustam -- svētceļojums uz Aglonu. Notikuši arī sadraudzības pasākumi, piemēram, šovasar Ilūkstē viesojās Līksnas jaunieši. Uzsākot jauno mācību gadu, jau tradicionāli Ilūkstē notika bīskapa vizitācija, saņemot Iestiprināšanas sakramentu.
Šopavasar tiešsaistē norisinājās katahēzes, un nu šiem pasākumiem pievienojas „Baznīcas dārza svētki”, kļūstot par skaistu paraugu, kā katram realizēties, pateikt savu „jā” pat tad, kad mazliet bail. Būtībā ir ļoti svarīgi, ka draudze ir spēcīga, draudzes locekļi spējīgi radīt, lai nelūkotos tikai priestera virzienā, sagaidot visu tikai no viņa, bet arī paši uzņemtos iniciatīvu. Jautāta, ko, viņasprāt, nozīmē draudzei būt aktīvai, Sarmīte teic: „Tas nozīmē aizvien vairāk uzņēmīgu cilvēku, aizvien vairāk „lēcienu nezināmajā”, aizvien vairāk tādu „nenobīties”, jo tā jau ir, ka bieži mēs esam raduši sagaidīt no priestera norādes, kur, ko un kā darīt. Arī man savulaik tas šķita diezgan normāli. Tas ir gana komfortabli, jo es uzklausu ideju, izdaru to, kas man ir lūgts, un jūtos padarījusi! Tā kā savulaik skolā ar mājasdarbiem -- izdaru visus pēc labākās sirdsapziņas un jūtos labi, uzsitu sev uz pleca. Bet te ir tā būtiskā nianse -- saprast, tā kā mūsu draudzes priesteris Ingmārs bieži uzsver, ka draudze ir ģimene! Nav taču tā, ka visu un vienmēr dara tikai tētis vai mamma! Arī bērniem ir kāds savs pienākums, savs redzējums. Un ir normāli, ja ģimenē bērni izsaka idejas un vecāki tajās ieklausās! Vecāki ne tikai ieklausās bērna idejās, bet arī atbalsta! Plus -- jo bērni aug lielāki, jo idejas kļūst pašiem paceļamākas. Arī mums, draudzē, priesteris vienmēr atbalsta, nekad nav atteicis padomu un palīdzību, arī līdzdarbošanos!”
Sasaucoties sajūtām, gribas atsaukties arī uz Ilūkstes katoļu draudzes priestera Ingmāra Zvirgzdiņa teikto nesenā katahēzē „Radio Marija Latvija” tiešraidē, kur viņš uzsver, ka lielākais brīvības drauds ir bailes, ka man nesanāks: „Kā brīvo gribu attīstīt, kā var brīvai gribai likt trenēties, tas ir --uzņemoties atbildības, neskatoties uz to, ka prāts vienmēr teiks, ka tur būs neveiksmes, jo, manuprāt, lielākais mūsu brīvības drauds ir bailes, ka man nesanāks, man neizdosies, man nepietiks spēka, un labi -- pirmajā, otrajā, desmitajā reizē -- nesanāk, vienpadsmitajā – sanāks, un tas būs labs dopings brīvībai – šim tikumam, tāpēc novēlu, lai mēs tiešām no sirds būtu tie, kas nebaidās spert šos soļus pretī jebkam – cilvēku mīlestībai, darbiem un, neskatoties uz kaut kādām neveiksmēm, turpinām darīt, tas ir attiecībā arī uz mūsu garīgo dzīvi.
”Lai neveiksmes mūs nebiedē darīt labus darbus un izmantot šo lielo Dieva dāvanu -- brīvo gribu kā lielu mīlestību”
Autores foto
Komentāri