No rīta un vakarā jebkuros laikapstākļos suņu saimnieki savus mīluļus ved pastaigā. Dažiem suņiem ir paveicies un viņi var doties pastaigā pusdienlaikā vai biežāk – atkarībā no tā, kādas ir saimnieku iespējas. Laikraksta "Latgales Laiks" reportiere jautāja suņu saimniekiem Daugavpilī: kāpēc viņi iegādājās suni, kādas interesantas rakstura iezīmes piemīt viņu mīlulim un kādus noderīgus darbus tas veic?
Alla, kultūras jomas darbiniece: “Mūsu suns ir visas ģimenes sapnis! Mēs ieraudzījām viņa fotogrāfiju un iemīlējāmies. Tā ir mūsu rudā skaistule labradors Modija, taču sunītei ir neliels deguna defekts, tāpēc uz izstādēm nebraucam, taču mums viņa ir visskaistākā! Viņai tagad ir pieci gadi. Mēs bieži spēlējam interesantu un smieklīgu spēli, saucam to uci-puci", plaukšķinām un sakām "uci-puci", un Modija sāk skriet pa apli – jautri ir visiem -- gan sunim, gan mums. Suns sagādā milzumdaudz pozitīvu emociju, bērni mācās rūpēties un pieskatīt dzīvniekus, savā ziņā tas ir vēl viens bērns un ģimenes loceklis. Kādreiz strādāju par kinologi un man ļoti patīk suņi.”
Inna Čerņičnaja, sociālā darbiniece: “Man ir amerikāņu Stafordšīras terjers Reiko. Laikā, kad mēs ar vīru izdomājām sunim vārdu, bijām aizrāvušies ar Haruki Murakami grāmatu "Norvēģijas mežs" un nolēmām, ka mūsu sunim lieliski derētu kāda šī romāna varoņa vārds. Iespējams, tas ir arī tāpēc, ka suni pilnīgi nejauši ieraudzīju „Facebook”, to atdeva, jo no suņa bija atteikušies iepriekšējie saimnieki ķīnieši. Viņi, ķīnieši, nopirka kucēnu no izcilas audzētājas, iespējams, bija redzējuši gana daudz skaistu foto, absolūti nedomājot par to, kādu šķirni iegādājas. Rezultātā, paņēmuši kucēnu trīs mēnešu vecumā un piecus mēnešus ar to "paspēlējušies", neko neiemācot, vienkārši atdeva atpakaļ audzētājai. Tiklīdz pirmo reizi ieraudzīju viņa foto -- jau astoņus mēnešus vecu galīgi „neizglītotu” pusaudzi, sapratu, ka tas suns, kādu meklēju! Es ilgi komunicēju ar audzētāju, un, acīmredzot, viņa mūsos saskatīja īstos saimniekus. Pēc divām dienām jau braucām pēc suņa uz Rīgu, nezinot, kas mūs tur īsti sagaida. Tad sekoja ilgs audzināšanas posms, jo laiks jau bija zaudēts, kucēns daudz ko vienkārši nezināja. Taču mēs neatlaidīgi un pacietīgi virzījāmies pretī panākumiem. Bez suņa jums neizdosies izbaudīt agra rīta, lietus vai sniegputeņa burvību, neieraudzīsiet visas zvaigznes, kamēr pastaigājaties naktī, un man ļoti patīk tieši nakts pastaigas. Reiko, kā neviens cits, gaida mani no darba, apskauj un saprot bez vārdiem, viņš ir mans labākais draugs, neskatoties ne uz ko, neatkarīgi no mana materiālā stāvokļa vai noskaņojuma, suns vienmēr ir blakus un mīl mani tāpat kā es viņu. Šobrīd par svarīgāko darbu savā dzīvē uzskatu brīvprātīgo strādāšanu dzīvnieku patversmē Daugavpilī. Kas gan par viņiem parūpēsies, ja ne mēs?”
Iveta, medicīnas darbiniece: “Visu rezidentūras laiku (četri gadi) es sapņoju par šo suni – ņipro špicu! Un, kad atgriezos Daugavpilī, nopirkām suni. Tagad Dziksijai ir jau četri gadi. Sunīte ir maziņš „smaidīgs” laimes un pozitīvisma kamolītis. Pēc darba dienas viņa sagaida ar dejām un "skūpstiem", smaida, un sirdī ielīst siltums un gaišums. Tā kā daudz laika veltu darbam, cenšos ar suni pavadīt pēc iespējas vairāk brīvā laika. Dziksijai ļoti patīk doties pastaigās, ceļot, brauciens mašīnā no Daugavpils uz Liepāju viņai nesagādā nekādas problēmas. Automašīnā viņa ir kompānijas dvēsele.”
Jevgeņija, pensionēta medicīnas darbiniece: “Tā ir Lakija, viņai ir 11 gadi. Lakija pazīst visus savējos, labprāt dodas man līdzi dažādās mūsu darīšanās. Ļoti kulturāls suns. Kad dodamies ārā, viņa palaiž visus pa priekšu un tikai tad iziet pati. Paklausīga. Mums mājās ir arī kaķis, viņš ienāca vēlāk, mēs to atradām uz ielas. Lakija draudzējas ar kaķi. Suns savulaik tika uzdāvināts mazdēlam, bet mazdēls aizbrauca, un tagad mēs dzīvojam kopā. Tagad sunīte ir veca un nevar sagrauzt cietus kaulus, cenšos viņai dot mīkstāku barību. Lakija ir mana pastāvīgā kompanjone, mēs daudz laika pavadām kopā.”
Kristīne, mājsaimniece (Rēzekne): “Man ir četri suņi un viens kaķis. Suņu šķirne -- amerikāņu kailais terjers. Eva ir kautrīga, maiga meitene, mana sargātāja un brīnišķīga māte. Luna – ļoti sprigana, viņai patīk doties pastaigās, skriet. Naidžels ir žiperīgs suņupuika un jauks tētis. Florida -- mūsu bērns, pēc pirkuma tika atdota atpakaļ, jo nevēlējās būt par rotaļlietu bērnam. Mani mīluļi veiksmīgi piedalās izstādēs, ir ieguvuši apbalvojumus un titulus -- es ar viņiem lepojos gluži tāpat kā vecāki lepojas ar saviem bērniem. Izņemot savus mājas mīluļus es bieži un daudz saskaros ar klaiņojošiem kaķiem un suņiem. Un ne tikai ar bezpajumtes dzīvniekiem, bet arī ar tiem, kas kādam nez kāpēc kļuvuši nevajadzīgi. Nesen no eitanāzijas tika izglābts jauns haskijs. Kad beidzot pienāks laiki, kad cilvēki iegādāsies mīļdzīvniekus apzināti, ne tikai prestiža vai internetā redzētu skaistu fotoattēlu iespaidā?! Toties cik liels ir prieks, saņemot sveicienus no cilvēkiem, kuri devuši drošas mājas izglābtajiem un manis pašas izaudzētajiem kucēniem!”
Poļina, mājsaimniece: “Apmēram pirms pieciem gadiem internetā bija publicēts sludinājums, ka tiek pārdoti kucēni. Izvēlējāmies, bet, aizgājuši pakaļ, ieraudzījām saimnieces rokās vēl vienu kucēnu, kurš skatījās uz mums skumjām acīm. Tā mūsu mājās ienāca Beločka. Un tagad viņa ir kļuvusi par labsirdīgāko un uzticīgāko draugu. Katru rītu mani modina un iedod "buču". Māk dot ķepu. Beločka ir ļoti sadraudzējusies ar kaķi Baksiku. Es ļoti mīlu dzīvniekus, tie nekad nenodos, un, kad ir slikti, viņi vienmēr ir blakus.”
Komentāri