Mani te sajūsmina kontinentāls klimats, vēstures bagātība un daudzslāņainība, kā arī cilvēki – stipri un pacietīgi, strādīgi un atsaucīgi, tieši un nesamāksloti.
Identitāšu krustapļos. Videofilma „Mēs. Ilūkstes novads" sākas ar kadriem no Varnavičiem. Nav tas brīnums – gadsimtiem ilgi Varnaviči bija pats Kurzemes hercogistes, Kurzemes guberņas austrumu gals. Ietilpa Ilūkstes pilsnovadā, vēlāk apriņķī.
Šī zemes strēmelīte nav Latgale, kaut arī še dzīvojošie cilvēki šodien balso un ievēl Saeimā deputātus no Latgales vēlēšanu apgabala. Te ir senā Kurzeme (lai cik tas šobrīd šķiet neticami!) – jaunizveidotajā Latvijas valstī šī vieta bija Zemgalei piekritīgā Ilūkstes apriņķa teritorija.
Latvijas kultūrvēsturisko novadu robežas līdz šim visprecīzāk saglabā katoļu u. c. Baznīcas – Varnaviču katoļu draudze administratīvi ietilpst Jelgavas bīskapijā (kā, piemēram, Grīvas baznīca Daugavpils pilsētā!).
Sakrālums. Vecā Varnaviču katoļu baznīca atradās pašā Daugavas krastā, tieši pretī Indricas baznīcai. Šo vietu Daugavā agrāk sauca par Svētajiem vārtiem – še piebremzēja, noņēma cepures un krustus meta visu konfesiju plostnieki. Arī strūgu vilcēji, tvaikoņu pasažieri. Arī pārcēlāji, makšķernieki, romantiski pārīši pie airiem... Tā bija seno laiku tradīcija – ja vajadzēja iziet vai izbraukt starp divām baznīcām, to uzskatīja par īpašu notikumu. Dažreiz pat speciāli pamainīja maršrutu, lai ceļš ietu starp diviem un vairāk svētumiem. Bet centās neiet vai nebraukt starp divām kapsētām. Tā ir tautas reliģiozitāte – ar visiem šim fenomenam piemītošiem plusiem un mīnusiem.
Vecā Varnaviču baznīca (kura atradās Podvinkā) bija koka. Maza, laika gaitā sašķiebusies, vēju un lietu nesaudzēta.
Jauno baznīcu sāka projektēt vēl pirms Pirmā pasaules kara. Uzcēla 3 km attālajā Varnaviču centrā, no mūra. Realitāte lielā mērā atšķīrās no projekta. Svinīgi 1929. gadā pārnesa relikvijas, grāmatas, gleznas un mēbeles no vecās uz jauno baznīcu.
Bijušās koka baznīcas vietu tagad iezīmē krucifikss, netālu ir ļoti veci kapi un pussabrukušas ķieģeļu ēkas. Vēstures aromāts te dvašo no katras smilgas, no katra apsūnojuša akmeņa!
Ezera krastā. Varnaviču centrā atrodas bijušās skolas ēka. 1938. gada 9. oktobrī te bija pilns cilvēku – svinīgā ceremonijā ielika pamata akmeni! Tai bija jābūt Ausekļa valsts pamatskolas jaunajai, modernajai ēkai. Skaistā vietā – pa dienvidu puses logiem, kad raksti domrakstu, var skatīties uz Varnaviču ezeru un – labas un prātīgas domas ir garantētas!
Būvēja ātri – pirms kara skola jau bija jaunajā ēkā. Tā ēka ir gana liels būvniecisks retums. Akmens ēku mūsu pusē nav daudz, bet ir. Ir arī sarkano māla ķieģeļu, bet par baltajiem spīdīgajiem silikātķieģeļiem nemaz i nerunāsim. Bet tādu kā šī Ausekļa skola – no betona ķieģeļiem – ir ļoti maz.
Tādas ēkas būvēja apmēram gadus desmit – no 1930. līdz 1941. gadam. Šie betona ķieģeli ir kā simbols tā saucamajiem Ulmaņa pārticības gadiem, omulīgajai pirmskara dzīvei.
Istalsnas un Spruktu baznīcas ir no šādiem ķieģeļiem, arī, piemēram, māja Daugavpilī Krišjāņa Valdemāra ielā 26. Maz ir šādu ēku, ļoti maz! Tās ir lielāks retums par sarkano māla ķieģeļu ēkām. Nav tik skaistas? Nu, kā kuram. Man ļoti patīk tas pelēkais, neuzbāzīgais ornaments – ar bālganām, vienādām šuvēm starp ķieģeļiem, uz kuriem pat šobrīd ir grūti atrast kādu atbirzumu.
Aiz bijušās skolas, ezera stāvā krastā aug priede, kura ir viena no dižākajām Latvijā. Tā ir kā jumīšjumis – saknes vienas, bet tad uz augšu viss sadalās un ir jau it kā divas vai trīs, vai četras priedes. Dendrologiem nav vienotas metodikas šādiem gadījumiem, nosacīti var teikt, ka pēc apkārtmēra cilvēka krūšu augstumā Varnaviču priede (apkārtmērs 4,2 m) ir otrā vai trešā dižākā priede Latvijā.
Tādu koku, kuru stumbri ir saauguši kopā, apkārtējos mežos ir daudz. Netipiski daudz. Tā man stāstīja vietējā novadpētniece Veronika Mališeva, kura ne reizi vien tērēja savu laiku, lai man kaut ko Varnavičos parādītu un izstāstītu par šīs vietas vēsturi.
Apkārtējos mežos. Netālu no Varnavičiem, mežos uz dienvidiem ir saglabājies tā saucamais Pāvila ceļš. To būvēja Krievijas imperatora Pāvila braucienam pa šīm vietām, šim ceļam ir apmēram 220 gadu. Kaut arī šajos mežos visapkārt ir sabūvēti jauni ceļi, vēl tagad var redzēt tā vecā grāvjus un klājumu. Latvijas arhīvos ir saglabājušies visi šī ceļa plāni1, pats šis inženiertehniskais objekts ir kultūras piemineklis, par kura eksistenci nezina arī daudzi vietējie.
Ja brauc uz Varnavčiem ar autobusu, pa ceļam ir pietura Bruņinieki. Ar veciem vācu kapiem līdzās un daudzām leģendām par bruņiniekiem, mīlestību, godu un pienākumu.
Varnaviči... Skaisti, interesanti skan šis vārds. Te apkārt ir neskarta daba un vairāki ezeri, pie kuriem esmu nakšņojis un baudījis šīs vietas īpatnējo vilinājumu. Ir jābūt speciālai caurlaidei, kas ļauj atrasties pierobežas joslā.
Muiža. Varnaviči ir pēdējā un pirmā lielākā apdzīvotā vieta Latvijā Daugavas šajā pusē. Atkarīgs no tā, no kurienes un uz kurieni tu ej vai brauc...
Tā bija pati uz austrumiem tālākā Kurzemes hercogistes muiža! Pāris kilometri tālāk tagad ir tikai Robeždaugava – maziņš ciems, uz kuru kādreiz varēja aizbraukt ar autobusu no Daugavpils, bet tagad pārsimts metrus aiz autobusu pieturas ir robežsardzes vizuālās kontroles tornis.
Šajā pēdējā/pirmajā Latvijas zemes stūrītī var redzēt lielzemnieku mājas, apstrādātus laukus, jaunas fermas, ganās aitas un pinkaini liellopi. Kādreiz gan kāds zirgs vai sēņotājs iemaldījās Baltkrievijā. Vai arī otrādi.
Hercogistes laikos Varnaviču muižā ciemojušies slaveni dzejnieki un muzikanti, cara laikos te darbojās Atis Ķeniņš, viesojās Antons Austriņš2 u. c.
Aizejam uz austrumu pusi, kur Varnaviču dziļajā un skaistajā ezerā ietek neliela upīte. Šķiet, ka tieši šeit savulaik atradās tas slavenais Varnaviču muižas alus brūzis. Ezerā ir ļoti tīrs un saldens ūdens... Pa Daugavu mucas veda uz Rīgu, korporeļu vidē tas bija viens no tīkamākajiem, elitārākajiem dzērieniem!
No Varnaviču muižas nekas daudz nav palicis. Bet pirms Pirmā pasaules kara te noritēja vērienīga saimniekošana. Ķieģeļu ražotne bija Varnaviču komerciālās veiksmes pamats – Daugavas krastu māls ir ļoti kvalitatīvs, pa upi ķieģeļus var drošāk un lētāk transportēt – tie nesadrūp un nebojājas tā, ja tos ved zirga pajūgos, pārkrauj un tad trādirīdi pa dzelzceļu. Daudz māju Krāslavā un Polockā, arī Daugavpilī un pat Rīgā izbūvētas no tiem Varnaviču ķieģeļiem!
Un tāds kā kūrorts bija tā muiža – smiltis, priedes, Daugavas tekošais ūdens, kas miglas un mitrumu aiznes prom. Gaiss kā Neibādē, plus klusums, miers, nav svešu acu. Brauca uz šejieni Pēterpils, Rīgas, Mītavas činavnieki un komersanti, aristokrāti un bohēmieši.
1 Treijs N. Pāvila I ceļš caur Kurzemes guberņu // „Literatūra. Māksla. Mēs”, 02.01.1997.
2 Damburs E. Atminam Antonu Austriņu // „Karogs”, 1974., Nr. 2.
