1874. gada rudenī izcelās liels ugunsgrēks, kurā nodega daudz koka māju tag. Latgales ielā1. Nākamā gadā2 tika nodibināta Rēzeknes Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība – pirmā šāda veida organzācija pilsētā.
Ar ugunsdzēšanas organizāciju valsts un pašvaldības nodarbojās arī agrāk, te tas bija atbilstoši tā laika tendencēm, ar lielāku publiskumu, lielāku kapacitāti.
Kaut arī biedrība izveidojās 1875. gadā, tas nenozīmē, ka tieši no šī gada ir tas daudziem zināmais depo bij. Ugunsdzēsēju ielā. Ļoti iespējams, ka šai biedrībai sākumā telpas – ar zirgiem un tornīti augšā – bija pretī Sarkanajai baznīcai, līdzās cietumam3.
Droši var teikt, ka Ugunsdzēsēju depo te ir no 19. un 20. gs. mijas – ne velti taču agrāko Miesnieku ielu pārdēvēja par Ugunsdzēsēju!
Gan cara laikos, gan starpkaru periodā ugunsdzēsēju orķestri izdaiļoja dažādus pasākumus, spēlēja glaunākās zaļumballes. Smukos mundieros saģērbušies braši ugunsdzēsēji maršēja pasākumos, izpelnoties apkārtējo mīlestību un apbrīnu – saģērbti kā karavīri, tikai nevienu nenogalina, bet glābj! Bieži vien riskējot ar savu veselību un pat dzīvību!
„Kad saulainā rītā ugunsdzēsēju ierinda, melnos mundieros ar sarkanu apmali, vara pogām spīdot, žilbinoši mirdzošām ķiverēm galvās nostājās ierindā nelielajā laukumā depo priekšā, visi steidzās papriecāties par lielisko skatu”4, atceras Antons Varslavāns Ulmaņlaikus.
Ugunsdzēsēji jau toreiz cīnījās ne tikai ar ugunsnelaimēm, bet arī palīdzēja cilvēkiem, kuri nokļuva dažādās ķezās5.
1936. gada rudenī viens Sakstagala pagasta jaunsaimnieks brauca mājās no Rēzeknes tirgus. „Dzārumā jys nūsamaldejis nu ceļa un pi Rēzeknes vacajim kopim tymsā ar vysu pajyugu nūsagōzis nu stōvō krosta Rēzeknes upē. Laimeigā kōrtā roti ar zyrgu un vysu braucēju nanūklivuši dzelmē, bet palykuši tyvu nu tōs pi krostmolas. Par nūtykumu dabōjuši zynōt garumgōjēji un ziņōjuši policijai. Izsaukti ari uguņsdzēsēji, kas nu upes izvylkuši zyrgu, rotus un pašu braucēju, kas bejis nasamaņā."6
Rēzeknē Ugunsdzēsēju depo bija vietā, kur apkārt tie ugunsgrēki visbiežāk arī bija. Brīnums, ka tas Pažarnieku kantoris pats nenodega kādā no daudzajiem ugunsgrēkiem!
1921. gada „25 augustâ Janopoles un Karaweiru ilu styurî nudaga desmit kuka moju. Kaidas mojas pogolmâ sadaga zemnika ibrauceja zyrgs ar wysim rotim. Guns draudeja porsamest pori ilom un nudadzynot wysu tai saucamu „Ameriku”. Bet pašaizlidzigim gunsdzesejim laimejos gunei ceļu portraukt”7.
Ir 20. gs. desmito–trīsdesmito gadu fotogrāfijas, kurās Rēzeknes Sarkano baznīcu var redzēt no tāluma. Rakursu ziņā šīs fotogrāfijas var iedalīt trīs grupās: 1) priekšplānā redzama Rēzeknes upe, fotografēts kaut kur aiz Leščinska dzirnavām, 2) no pilskalna, parasti caur arku un 3) no Maslenikova kalna.
Trešās grupas jaunākās fotogrāfijās pirms katoļu baznīcas redzams augsts, slaids tornis. Šķiet, ka tā ir vēl kaut kāda baznīca... Nē, tas bija ugunsdzēsēju tornis8, saukts par kalanču, paredzēts novērošanai un apziņošanai. Zem un apkārt kalančai bija ugunsdzēsēju telpas.
20. gs. 30. gados tūristiem, kuri atbrauca uz Rēzekni, rekomendēja apskatīt šo objektu. „Ugunsdzēsēju depo ēka Ugunsdzēsēju ielā celta 1875. g. pēc lielā pilsētas ugunsgrēka, kas izcēlās 1874. gadā tag. 15. maija ielā. Stāvajā tornī ierīkots vismodernākais elektriskais trauksmes signālaparāts. Depo telpās novietoti 2 ugunsdzēsēju automobiļi ar modernām motoršļircēm."9
Vienas mašīnas šoferis bija mans vectētiņš Nikodems Lukaševičs (1899—1979). Fotogrāfiju, kurā viņš pozē pie automašīnas, var aplūkot Latgales Kultūrvēstures muzeja ekspozīcijā10.
Šo pašu fotogrāfiju es vēlāk ieraudzīju žurnāla „Ugunsdzēsējs" 1933. gada septembra numurā. Tā pati fotogrāfija, ko dzeds, izvilcis no atvilktnes, rādīja man bērnībā – viņš formas tērpā pie automašīnas, tikai žurnālā mašīna redzama visā pilnībā!
Rakstā pie fotogrāfijas minēts, ka tas ir pusotrtonnīgais „Chevrolet" (1931. gada modelis), kurš pēc „biedrības instruktora A. Fitinghofa zīmējumiem un vadības tika pārveidots ugunsdzēsēju vajadzībām”11. Tas bija jau otrs12 ugunsdzēsēju auto Rēzeknē13, tā iegāde un pārveide izmaksāja 2 500 latu. Ar auto varēja izbraukt 20 ugunsdzēsēji, virs sēdekļiem bija ierīce trepju un dzēšamo rīku novietošanai, bet apakšā bija tvertne ūdenim un šļaukas.
Rēzeknieši agrākos laikos, ja bija lieli ugunsgrēki, brauca palīdzēt tos dzēst i uz Ludzu, i Viļāniem, i Kārsavu14. 1942. gada bargajā ziemā brauca uz Aglonu. „No Rēzeknes Aglonā ieradās 15 ugunsdzēsēji un, neskatoties uz ugunsgrēka plašumu, tie stājās pie uguns liesmu apslāpēšanas. Komanda strādāja visu nakti un 23. janvārī plkst. 13 ugunsgrēks bija likvidēts. Bojā gāja apmēram puse no lepnās skolas ēkas. Par lielām pūlēm Rēzeknes ugunsdzēsēji saņēma Aglonas ģimnazijas direktora A. Broka pateicību.”15
20. gs. 70. gados, kad taksometri bija dzeltenas volgas, dažreiz braucām ar tām no pilsētas uz mājām. Ja bija ieslēgts skaitītājs, bija jāmaksā bez pāris kapeikām rublis. Vienu reizi, kad uz priekšējā sēdekļa sēdēja mans vectētiņš, bet es aizmugurē, mani izbrīnīja, ka viņš ar taksometra šoferi runāja valodā, kuru es nebiju dzirdējis. Mājās pajautāju, un viņš teica, ka tei ir žydu volūda16. Ka viņš to ir samācījies, būdams pažarnieks17.
Apmēram reizi gadā Lielajos Garančos pajūgā iebrauca zagadkantoras onkulis, kurš uzpirka vecas lupatas, metāllūžņus un citus krāmus. Vectētiņš vienmēr atrada, ko viņam iedot, sarunājās viņi savā starpā jidišā, jo bija pazīstami jau kopš pirmskara laikiem.
Mans vectētiņš prata runāt latgaliski, latviski, poliski, krieviski un jidišā.
Katru darbdienas vakaru mans tētis sēdēja pie galda, laboja burtnīcas un veidoja mācību stundu konspektus. Viņam bija resna pildspalva, kurā bija zilas, sarkanas un zaļas iekšiņas – varēja pabīdīt augšā plastmasas strēmelīti un izlīda vajadzīgā! Starp zīmuļu asinātāju raķetes formā, aritmometru un dzēšpapīriem mētājās arī skaista nozīmīte – laikam no tiem laikiem, kad viņš strādāja vēl Kalnāju astoņgadīgajā skolā18.
„1963. gada 20. nov. LPSR Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības padomes sēdē pieņēma lēmumu par brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības darbību skolēnu un jauniešu vidū, ierosināja nodibināt JBUK – jauno brīvprātīgo ugunsdzēsēju kopas.”19
Un kas notika ar to Ugunsdzēsēju depo Rēzeknē?
50. gadu beigu fotogrāfijās var redzēt, kāds ir depo. Divstāvu ēka, kurā uz tag. Latgales ielas pusi ir piecstāvu tornis20. Tam līdzās apakšā vienstāvu ēka, kura ar pārējām veido iekšēju pagalmu. Tas nav nekādi nožogots, ēku kompleksā var redzēt trīs lielas durvis transportam.
Kad ugunsdzēsēju te vairs nebija, pazuda arī ielas nosaukums – Ugunsdzēsēju iela 1964. gadā kļuva par Jurija Tiņanova ielu. 20. gs. 60. gadu vidū sāka pārbūvēt ēku. Knosījās dikti ilgi, līdz 1968. gada 1. pusgada beigās celtnieki „pabeidza bijušā ugunsdzēsēju depo ēkas rekonstrukciju”21. Te izvietojās Sadzīves pakalpojumu kombināta mehāniskās darbnīcas un adītava.
Jaunu Ugunsdzēsēju depo uzcelt citā vietā plānoja jau 30. gados – vecais22 bija iespiests starp ēkām, apkārt šauras ielas, pilsēta bija izpletusies uz Rēzekne II stacijas pusi, kuru no Ugunsdzēsēju ielas torņa ne monitorēt, ne brīdināt. 1939. gadā pašvaldība izdalīja zemesgabalu jauna depo ēku būvei Baznīcas un Dārzu ielas stūrī. 1963. gadā Rēzeknes ugunsdzēsēji pārbrauca uz jaunām telpām – Skolas ielas sākumā.
Man no visām dabas stihijām visvairāk patīk vējš. Svaigs, dzestrs gaiss. Tad zeme. Kā pamatne, jo nemīlu augstumu. Ar ūdeni man ir ļoti īpatnējas attiecības – es nemāku peldēt, bet man ļoti patīk lietus, avoti un akas. Arī migla, kas ir visīstākais ūdens un gaisa kopbērns. Pašā pēdējā vietā man ir uguns.
Patīk, kā lielākai daļai cilvēku, skatīties, kā deg svece, sprakšķ zari ugunskurā. Kā deg malka krāsniņā. Patīk tā vieglā, sājā dūmu smarža. Bet... Esmu redzējis arī uguns iznīcinošo spēku. Vienu vakaru nodega Lembika māja Ratiniekos. Kaut arī attālums bija kāds puskilometrs un priekšā kalns, liesmas krēslainajās debesīs šķita apokaliptiskas, bet līdz pat mūsu mājām lidoja dzirksteles un varēja just siltumu. Pēc Otrā pasaules kara traģiskā ugunsnelaimē gāja bojā mani vecvecvecāki Pāpās23. Mani kaut kā baida atklāta liesma. Ir riska, sasprindzinājuma, pat baiļu sajūta. Labi, ka ir elektriskās tējkannas, elektriskās spuldzes, bet pie griestiem dūmu detektori!
1 1905. gadā liels ugunsgrēks bija Ludzas ielā, 1913. gadā Bukmuižas ielā.
2 Pēc A. Jankova un I. Jofes ierosmes.
3 Vai cita veida ugunsdzēsēju institūcijai. Šī vieta ir ļoti augstu, no tās varēja pārskatīt visu tālaika Rēzekni. Tas bija svarīgi, jo ugunsnelaimju pamanīšana bija viens no galvenajiem ugunsdzēsēju darbiem.
4 Varslavāns A. Cīņā pret „sarkano gaili" // „Znamja Truda", 21.06.1975.
5 Nodarbojās arī ar ūdens izvadāšanu.
6 Nalaimes gadejumi dzārumā // „Katōļu Dzeive", 1937., Nr. 1.
7 Kas doros Latgolâ // „Latgalits", 01.09.1921.
8 Šo torni var redzēt ne tikai 30. gadu fotogrāfijās, bet arī tālaika mākslinieku gleznās (Arvīds Egle u.c.).
9 Svikšs F., Grosbergs G. Rēzekne tūristu apskatā // Rēzekne – Latgales sirds. Ceļvedis. Otrais izdevums. – Rēzekne: LKC, 1995., 47. lpp.
10 Ja apskata šī eksponāta pavaddatus, var izlasīt, ka Atmodas gados šo fotogrāfiju (un vēl vienu, kur mans vectētiņš Pāpās ar bērniem ved sienu) muzejam nodevis Antons Kūkojs ka dāvinājumu no mana tēva.
11 Rēzeknietis. Kā Rēzeknes ugunsdzēsēji iegādāja otro ugunsdzēsēju automobili // „Ugunsdzēsējs”, 1933., Nr. 9.
12 Pirmais tika iegādāts 1930. gadā.
13 1933. gada 4. jūnijā tika nodots Rēzeknes ugunsdzēsēju rīcībā.
14 Rēzeknes ugunsdzēsēji piedalījās Krāslavas 1893. gada, arī Daugavpils ugunsgrēka dzēšanā 1908. gadā.
15 Rēzeknieši likvidē ugunsgrēku Aglonas ģimnazijā // „Rēzeknes Ziņas", 28.01.1942.
16 Vārdu ebrejs viņš nelietoja, vārdam žyds viņa runā nebija nievājošas, pazeminošas un tml. nozīmes.
17 Ugunsdzēsēju depo nebija uz ielu stūra, bet nedaudz atstatus – Ugunsdzēsēju ielā 6. Ugunsdzēsēju ielā 1 telpas 30. gados īrēja Rēzeknes valsts ebreju ģimnāzija. Pa šo ielu tālāk – Ugunsdzēsēju ielā 33 – bija Zālamana Lifšica Ziepju fabrika (dib. 1888).
18 Tā bija netālu no Čornajas.
19 Kāpēc nodega kolchoznieku klubs? // „Laiks", 27.11.1965.
20 Šobrīd tur ir mazas durvis un divi logi virsū.
21 Kaut arī objekti vairs nestrīdās // „Znamja Truda”, 13.07.1968.
22 1929. gadā tika izremontēts, paplašināts, uzbūvēts otrais stāvs u.c.
23 Domāju, ka tas bija viens no psiholoģiski emocionāliem apstākļiem, kādēļ dzīvesvieta Pāpās bija samainīta uz Lielajiem Garančiem.
Komentāri