Ir Latgalē pēdējos gados parādījušās šiltes ar ielu nosaukumiem latgaliski, bet ir viena tāda iela, kura, lai arī rakstīta kopnacionālā valodā, ir mana latgalisko ielu favorīte numur viens – Sauču kalna iela!
Latgaliski saučs (arī saucs, saušs) ir kurpnieks. Iespējams, ka šī kalna virsotnē kādreiz dzīvoja kāds visā apkārtnē pazīstams zuobacnīks (tā arī latgaliski sauca kurpniekus!). Agrāk sauči bija cienījami rokpeļņi, kuri ne tikai remontēja noplīsušus zābakus vai kurpes, bet arī apavus šuva – katra klienta kājai savus.
Sauču kalns ir Veczosnas centrs – te atrodas ēka, kuru mēs nosacīti nosauksim par Sanatoriju. Jo lielāko daļu savas vairāk nekā simts gadus garās vēstures šī ēka dzīvo ar šo nosaukumu.
Inženieris Staņislavs Kerbedzs nodzīvoja garu mūžu – nomira 1899. gadā 89 gadu vecumā. Kaut arī dzīvoja ar ģimeni pārsvarā Sanktpēterburgā un Varšavā, bija sapircis dažādus īpašumus Latgalē. Viens no tiem bija Veczosnā.
Kerbedzi uzturēja mākslas salonus, viņiem patika ap sevi pulcēt gleznotājus, tēlniekus, mūziķus. Dzejnieki un rakstnieki viņus interesēja mazāk. Inženiera sieva, kura bija daudz jaunāka par vīru, bija labi zināma mecenāte. Viņa pirka un sponsorēja, rekomendēja un noteica kritērijus.
Ēka Veczosnā tika iecerēta kā mākslinieku viesnīca, kur tie varētu dzīvot pilnā pansijā un netraucēti nodoties savstarpējai komunicēšanai un radošam procesam. Arī daba apkārt bija izcila – lejā Zosnas ezers, var peldēties un vizināties ar laivām, apkārt priedes, smilšaini uzkalniņi! Nav tālu līdz dzelzceļa stacijai Antonopolē, no kurienes atveras vārti uz visu plašo pasauli.
Mākslinieku rezidenci sāka būvēt īsi pirms Pirmā pasaules kara1. „Ēku cēla vietējie spaciālisti, kuriem bija jāiziet ļoti stingra atlase, jo īpaši ilgi un rūpīgi tika meklēts akmeņkalis. „Visbeidzot tika atrasts Latgales vecticībnieks, kurš ar akmeņiem veica īpašu rituālu – „klausījās" katru akmeni, lēja tiem virsū vārošu ūdeni utt.", stāsta D. Gavare-Karpova."2
It kā pili projektēja un būvdarbus vadīja kāds itāļu arhitekts3.
1915. gadā mākslinieku mītne jau gandrīz bija uzbūvēta, bet karš visas ieceres apstādināja. Agrārreformas rezultātā celtne pārgāja Valsts zemes fonda īpašumā, taču ilgi stāvēja nesakopta.
Agrāk pilij līdzās bijusi vecā muiža. „Muižas ēkas esot nodegušas un palikusi tikai kāda īpatnā stilā celta muižas saimniecības ēka, kas mākslinieku pils celšanas laikā kalpojusi sarga vajadzībām.”4 Ir arī versijas, ka uz šī kalna kādreiz bija seno latgaļu apdzīvota vieta vai kāds nocietinājums.
20. gs. 30. gados izlēma nepabeigto ēku pārbūvēt un iekārtot šeit sanatoriju.
Šādā statusā šī ēka ir cieši saistīta ar diviem latgaliešu literātiem – Meikulu Apeli un Juoni Regžu5. Pirmais ļoti daudz enerģijas ieguldīja, lai šī ēka tiktu sakopta un 20. gs. 30. gadu beigās šeit sāktu darboties Latgales skolotāju, valsts, pašvaldību u.c. darbinieku sanatorija6. Dzejnieks, 1927. gadā iznākušā dzejoļu krājuma „Nōkūtnes skaņas" autors Juoņs Regža7 šajā sanatorijā ārstējās un šeit arī, kā raksta literatūrzinātniece Ilona Salceviča8, nomira. 1970. gadā Stepons Seiļs raksta: „Joņs Regža atdusas kapos pie Zosnas sanatorijas, ezera krastā. [..] Uz kapa kopiņas izaugusi liepiņa”9.
Celtnes sakārtošanas un pārbūves darbus pirms Otrā pasaules kara veica pēc arhitekta Aleksandra Klinklāva izstrādātas skices un arhitekta Pētera Vītola būvprojekta. Tika izbūvēts augšējais stāvs, kur tika iekārtotas sauļošanās telpas u.c.
Pēc Otrā pasaules kara sanatorija Veczosnā atkal tika atjaunota. Tās specializācija bija plaušu slimību ārstēšana, apkārt medicīnas iestādei izauga ar šo iestādi saistīts liels ciems10.
Ja skatās šobrīd uz šo ēku, acis piesaista tās pamati un pirmie stāvi. Agrāk būvēja augstus cokolstāvus, tādēļ šobrīd grūti pateikt, vai šī ēka ir triju vai četru stāvu.
Pretī Veczosnai, otrā pusē Zosnas ezeram, pleķītī starp to un Rāznas ezeru ir Zosna. Ja šajā ciemā iebrauc no dienvidu puses, labajā pusē var redzēt zemu akmens žogu11 un tumši dzelteni krāsotu vecu katoļu baznīcu12. Tas ir „viens no mazākajiem koka dievnamiem Latvijā un vecākā baznīca Rāznas Nacionālā parka teritorijā”13. Daudzas altārgleznas un citi priekšmeti uz šo baznīcu pārnesti no netālu bijušās Regžu baznīcas, kura „cietusi ugunsgrēkā un ap 1800. gadu nojaukta"14.
Pirms Otrā pasaules kara sāka būvēt jauno Zosnas baznīcu15. „Ar bejušō Zosnas draudzes prāvesta J. Jeduša gōdeibu jaunceļamai bazneicai tyka savasti materiali lelōkā vairumā. Tagad tai jau ir īmyurāti pamati. Jaunō bazneica byus daudzi lelōka par vacū, tai ka tei pat palīk īkšā un apkōrt natraucej ceļšonu. Dīvakolpōjumi nūteik taipat vacajā, mozajā kūka bazneiceņā. Šūs dorbus tagad voda jaunais prāv. bk. Kapačs."16 Atnāca boļševiki, celtniecības darbi apstājās. Baznīckungu Staņislavu Kapaci 1941. gadā arestēja, aizveda uz Sibīriju un tur nošāva17.
„Prāvests Kapacis, gados jauns, skolā mācīja katehismu un ticības vēstures pamatus. [..] Pēc katras ticības mācības stundas aizvien apsēdās pie klavierēm un dziedāja latgaliešu tautasdziesmas. Īpaši mīļa viņam bija dziesma „Aiz azara bolti bārzi”.”18
Pretī baznīcai19, ceļam pāri ir bijušās Zosnas muižas alejas, apstādījumi, saimniecības ēkas u. c. Virs kungu mājas20 logiem ir dekors, kuru vieni sauc par Gliemežvāku, bet citi par Sauli vai Jūras zvaigzni. Tā bija tāda 20. gs. sākuma mode, Daugavpilī uz daudzām glaunām mūra ēkām virs logiem vai frontonos var redzēt tieši šādus dekorus.
Cik var noprast, tad Zosnas muiža gana bieži mainīja īpašniekus21. Tautas atmiņā spilgti palika tas, ka savulaik te saimniekoja kņazi Goļicini. Ir pat skaista leģenda par Zosnu un šo dzimtu22.
Pēc kņaza Fjodora Goļicina Zosnas īpašnieks bija firsts A. Līvens, vēlāk (reizē arī pēdējā īpašniece pirms Agrārās reformas) bija Varvara Derjužinska.
Zosnas muiža bija slavena ar „lieliem augļu dārziem un kārklu klūdziņu kultūru, kas aizņem vairāku pūrvietu lielu zemes gabalu”23. Savulaik – 1906. gadā – Zosnā tika atvērta klūdziņu pinēju skola, kur meistara vadībā audzēkņi mācījās pīt grozus, krēslus, galdus u. c.
Lai šo Zosnu Rāznas ezera krastā atšķirtu no tās, kura Zosnas ezera rietumu krastā, šo nereti sauca par Zosnu-Jelovku, tā tas bija vēl 20. gs. 20. gados.
1924. gadā vienā Rīgas laikrakstā ir īsa ziņa, kuru, šķiet, ir rakstījis zinātājs. „Rozentovas pag. Zosnas Jelovkas muižas plašajos mežos atrodas vairāki dzelzs mineralūdens avoti, tā dēvētie „Baltie avoti”. Priekš kara ūdeni no šiem avotiem sūtīja uz ievērojamākām Krievijas slimnīcām. Tagad turpretim šie avoti stāv novārtā, un raida savus dziedinošos ūdeņus purvājos.”24 Tā ir vienīgā informācija par šiem avotiem, nekur citur neesmu par to lasījis, ne arī dzirdējis.
20. gs. 20. gadu sākumā Zosnas muižā tika ierīkota skola. Te strādāja daudzi entuziastiski skolotāji, bija izveidots pat tāds kā vēstures muzejs. „Rozentovas pagastā, Rāznas ezera tuvumā, zemnieki rokot kartupeļu bedri, nejauši uzdūrušies uz senlietām. Par laimi tuvumā gadījies Zosnas pagastskolas skolotājs Jozans, kurš izrakumus pievācis un novietojis skolā. Izrādījies, ka zemnieki atrakuši senlatviešu kareivja kapu no 9. gadu simteņa. Kapā atrasta bruņu cepure, bronzas josta, goda zīmes, bronzas aproces, 8 gredzeni pirkstos, zobens ar maksti, šķēps un dunča fragmenti. Laikam neizrakts kapā palicis cirvis un šautras. Apmeklējot šopavasar Zosnas pagasta skolu, Kara muzejs veda sarunas ar Jozana kungu pārvest izrakumus uz Rīgu un, ar Izglītības ministrijas piekrišanu, tie tika pārvesti un ievietoti Kara muzejā.”25 Šai 1924. gada publikācijai26 klāt pievienots zīmējums, kuru redzam arī uz tajā pašā gadā Jezupa Soikāna izdotās grāmatas „Senejō Latgola" vāka.
Skola Zosnā jau kādu laiciņu ir likvidēta27. Vēl var redzēt karoga mastu priekšā un sporta laukuma paliekas Rāznas ezera pusē.
Man kaut kā pat šķiet, ka tā, kas Zosna, ir vecāka par Veczosnu. Latgalē ir Vārkava un Vecvārkava, Aglona un Jaunaglona, Jaunrikava un Rikava utt. Sēlijā pat Jaunborne, Vecborne un Lielborne. Auces Latvijā ir kādas astoņas – sākot no Kroņauces un beidzot ar Jaunauci. Ir kaut kāds noslēpums, kaut kāds vēstures dziļums šajos vietu nosaukumos. Arī abās Zosnās28.
1 Pie ēkas šobrīd ir plāksne, kur norādīts, ka te ir Latgales novada Rehabilitācijas centrs „Rāzna", bet pati ēka celta 1909. gadā.
2 Čursina J. Latgales sanatorijas gadsimtu ilgā vēsture // „Latgales Laiks", 02.08.2019.
3 Sanatorijas „Rāznas piļs” izbyuves prīkšdorbi // „Latgolas Škola”, 1938., Nr. 1.
4 Latkovskis D. Top Rēznas jaunā sanatorija // „Daugavas Vēstnesis”, 05.10.1939.
5 Seiksts O. Juoņs Regža. Vīngruomotys dzīsminīcisms // Pagrauda. – Rēzekne: LKC, 1999., 130.–132. lpp.
6 Latkovskis D. Top Rēznas jaunā sanatorija // „Daugavas Vēstnesis”, 05.10.1939.
7 Datu ir ļoti maz un tie ir dažādi, ticamākie – dzejnieks piedzima 1895. gadā, nomira 1941. gada 10. decembrī.
8 https://www.literatura.lv/en/persons/jons-regza (skat. 29.04.2024)
9 Seiļs S. Viņa domas traucās nākotnē. Dzejnieku Joņu Regžu atceroties // „Znamja Truda”, 24.01.1970.
10 Te lieli nopelni ir Nopelniem bagātajai ārstei, sanatorijas direktorei Marijai Karpovai.
11 Man stāstīja, ka tie ir tikai agrāko laiku žoga pamati. Tas, kas bija uz šiem pamatiem, laika gaitā ir pazudis.
12 Zosnas baznīcai ir veltīta pat grāmatiņa (1997), kuru, sagaidot dievnama 200 gadu jubileju, sagatavoja skolotāja E. Astiče.
13 Matisovs I. Peldvietas Rēzeknes novadā // „A12”, 2020., Nr. 4.
14 Zosnas dievnamam – 200 (sar. un sast. E. Astiče) – Viļāni: K. Dz., 1997., 7.lpp.
15 Cik var spriest, lielu un no mūra.
16 Pa myusu draudzem // „Katōļu Dzeive”, 1940., Nr. 3.
17 1942. gada 13. martā.
18 Zosnas dievnamam – 200 (sar. un sast. E. Astiče) – Viļāni: K.Dz., 1997., 20. lpp.
19 Zosnās ir fiziski un garīgi spēcinājusies Broņislava Martuževa. Viņa ir vairākus dzejoļus veltījusi Zosnas baznīcai.
20 Uzbūvēta 1870. gadā historisma stilā, pildrežģa konstrukcijā. Pēc citiem datiem – 1901. gadā.
21 https://rezeknesnovads.lv/viesiem/kulturvesturiskie-pieminekli-un-pieminas-vietas/zosnas-veczosnas-muiza-2/ (skat. 06.05.2024)
22 Strauts L. Leģenda par Zosnas muižu // „Magazina”, 02.02.1940.
23 –is. Sosnas-Jelovkas.. // „Kopdarbība”, 25.11.1922.
24 X. Mineralavoti Latgalē // „Latvis”, 01.04.1924.
25 Senlatviešu kareivis // „Ilustrets Žurnals", 14.03.1924.
26 Publikācijā minētais skolotājs ir Pēteris Jozāns (1898–1969) – pedagogs, aktīvs sabiedriskais darbinieks, kultūrvēsturnieks u.c.
27 Zosnas pamatskola tika slēgta 2000. gada vasarā.
28 Ir pieņēmums, ka vietvārds Zosna ir cēlies no krievu vārda Sosni. Vietējo runā tas pārveidojies par Zosni, tad Zosna.
Komentāri