Par Eiropas zaļo kursu tagad runā arvien biežāk. Vieniem tā ir svarīga nākotnes stratēģija, citiem — nesaprotama birokrātiska programma, bet daži to uztver kā ierobežojumu kopumu. Taču kopumā lielākā daļa cilvēku līdz galam nesaprot, kas tieši slēpjas aiz šī jēdziena un kāda saistība zaļajam kursam ir ar cilvēka ikdienas dzīvi.
Mēs aicinājām uz sarunu vides organizācijas „Zaļā brīvība” pārstāvi Ingu Belousu, lai uzzinātu, kāpēc ekoloģijas tēma attiecas uz ikvienu, kā atkritumu šķirošana palīdz cilvēkiem mainīt savus ieradumus, kāpēc jāpievērš uzmanība cipariem uz plastmasas iepakojuma un kādēļ zaļais kurss sākas nevis Eiropas Savienības (ES) kabinetos, bet gan sava mājokļa virtuvē.
— Inga, vārdu salikumu “zaļais kurss” šodien dzirdam ik uz soļa. Taču daudziem cilvēkiem tas drīzāk rada apjukumu nekā izpratni. Kas tas ir?
— To patiešām esmu bieži novērojusi. Cilvēki dzird par zaļo kursu, lasa ziņas, redz politiskās diskusijas, bet bieži vien nesaprot, par ko tieši ir runa. Runājot vienkārši, Eiropas zaļais kurss ir plašs iniciatīvu, stratēģiju, likumu un priekšlikumu kopums, kam jāpalīdz Eiropas Savienības valstīm savā ikdienas patēriņā ieviest saudzīgāku attieksmi pret vidi un resursiem.
Galvenā ideja ir ļoti vienkārša: mums jādzīvo tā, lai nākamajām paaudzēm paliktu vismaz tas pats vides resursu daudzums, kādas šodien ir mums. Lai mūsu bērni un mazbērni varētu dzīvot tīrā vidē, izmantot dabas resursus, elpot svaigu gaisu, atpūsties pie tīrām upēm un ezeriem.
Taču problēma ir tajā, ka tas viss parasti tiek aprakstīts ļoti sarežģītā valodā —dokumentos, regulās, stratēģijās un direktīvās. Cilvēkam, kurš ar to profesionāli nenodarbojas, mēdz būt ļoti grūti to saprast. Tāpēc vides organizācijas cenšas šos jautājumus skaidrot ar saprotamiem ikdienas piemēriem.
— Kāpēc jūs nolēmāt iesaistīties vides jautājumu risināšanā?
— Pirmkārt, tā ir mana profesija un mans ikdienas darbs. Es jau daudzus gadus strādāju organizācijā „Zaļā brīvība”. Mūsu organizācija pastāv kopš 1993. gada un nodarbojas ar ekoloģijas, ilgtspējīgas attīstības, klimata pārmaiņu un atbildīga patēriņa jautājumiem.
Kad tika ieviests Eiropas zaļais kurss, izrādījās, ka daudzi tā mērķi pilnībā sakrīt ar to, ar ko mēs nodarbojāmies visus šos gadus. Tātad mums tā nav jauna mode vai negaidīts virziens. Mēs jau sen runājām par saprātīgu resursu izmantošanu, atkritumu samazināšanu un nepieciešamību atbildīgāk izturēties pret dabu.
„Zaļā brīvība” nav politiska organizācija. Mūsu uzdevums ir izglītot cilvēkus un par vides resursus un klimatu saudzējošu dzīvesveidu un lēmumu pieņemšanu, palīdzēt sabiedrībai saprast, kāpēc šīs pārmaiņas ir nepieciešamas.
— Šobrīd zaļā kursa tēma ir ļoti politizēta. Vai tas traucē?
— Protams. Īpaši tas ir jūtams priekšvēlēšanu laikā. Tad zaļās idejas ļoti bieži sāk izmantot politiskajā cīņā. Vieni vaino zaļo kursu visās ekonomiskajās problēmās, citi, gluži pretēji, mēģina ar to iegūt politiskos punktus.
Rezultātā cilvēki saņem milzumdaudz pretrunīgas informācijas un apjūk vēl vairāk.
Tāpēc mums pastāvīgi nākas skaidrot -- zaļais kurss nav aizliegumi aizliegumu pēc un nav dzīves sarežģīšana cilvēkiem. Tas ir mēģinājums mainīt pieeju resursu patēriņam, jo pašreizējais modelis nevar pastāvēt mūžīgi.
— Jūs bieži runājat par to, ka zaļajam kursam jāsākas ar cilvēku ikdienas dzīvi.
— Pilnīgi noteikti. Man ir ļoti svarīgi ne tikai stāstīt citiem par saprātīgu patēriņu, bet arī pašai dzīvot saskaņā ar to, par ko runāju. Tāpēc zaļais kurss jau sen ir ienācis manās mājās — virtuvē, vannasistabā, apģērbu skapī. Piemēram, es sāku sķirot pārtikas atkritumus. Daudzi cilvēki to iedomājas kā kaut ko sarežģītu un neērtu, taču patiesībā viss ir daudz vienkāršāk.
Man mājās ir atsevišķs trauks organiskajiem atkritumiem. Tas stāv uz virtuves palodzes. Kad mizoju kartupeļus, griežu dārzeņus vai gatavoju ēdienu, visas mizas, čaumalas, kauliņi un citi pārpalikumi nonāk tur. Tas neprasa nekādas īpašas pūles.
— Ko jums deva šis ieradums?
— Pats interesantākais — tas palīdzēja man ieraudzīt pašas kļūdas un paradumus. Kamēr visi atkritumi atrodas vienā maisā, cilvēks nepamana, ko tieši izmet. Taču, kad pārtikas atkritumi tiek vākti atsevišķi, veidojas uzskatāma aina. Piemēram, es neviļus ievēroju, ka man pastāvīgi paliek pāri pēdējie maizes gabaliņi, kas pēc tam sapelē un nonāk atkritumos. Tas bija ļoti vienkāršs, bet svarīgs secinājums: tātad es pērku vairāk maizes, nekā reāli spēju apēst. Pēc tam es sāku daļu maizes sasaldēt. Un šādi mazi atklājumi rodas pastāvīgi.
— Tātad atkritumu šķirošana maina attieksmi pret patēriņu?
— Jā, un ļoti būtiski. Cilvēki parasti domā, ka šķirošana ir tikai ekoloģija un pārstrāde. Taču patiesībā tas ir arī veids, kā labāk izprast pašam savu patēriņu. Redzot, cik daudz pārtikas tiek izmests, cik daudz iepakojuma paliek pēc pirkumiem, cik daudz lieku atkritumu rodas mājās, iepirkšanās paradumi pakāpeniski mainās.
— Daudzi tomēr saka, ka atkritumu šķirošana ir neērta un sarežģīta.
— Manuprāt, daudz kas ir atkarīgs no ieraduma. Mēs taču neuzskatām par sarežģītu mājās sasķirot drēbes pa plauktiem. Mums atsevišķi stāv T-krekli, atsevišķi džemperi, atsevišķi zeķes. Kāpēc tad atkritumiem būtu jāatrodas visiem kopā?
Patiesībā šķirošana ir tieši tāda pati telpas organizēšana. Un te ir vēl viena svarīga atziņa. Kad pārtikas atkritumi sajaucas ar papīru, audumu vai plastmasu, viss tiek piesārņots un kļūst daudz grūtāk pārstrādājams. Tas nozīmē, ka, nešķirojot atkritumus, mēs paši radām atkritumus, kurus ir daudz sarežģītāk izmantot atkārtoti.
— Jūs daudz esat runājusi par plastmasu. Kāpēc šī tēma ir tik svarīga?
— Tāpēc, ka plastmasa ir it visur. Un problēma nav tikai tās daudzumā, bet arī tajā, ka cilvēki ļoti maz zina par dažādiem plastmasas veidiem.
Piemēram, uz katra plastmasas iepakojuma ir mazs trijstūris ar ciparu iekšpusē. Šis cipars norāda plastmasas tipu. Taču lielākā daļa cilvēku nekad tam nepievērš uzmanību. Tajā pašā laikā dažādi plastmasas veidi „uzvedas” atšķirīgi. Vieni ir droši pārtikas uzglabāšanai, citus nedrīkst karsēt, vēl citi nav piemēroti sasaldēšanai. Cilvēki bieži liek jebkuru plastmasas trauku mikroviļņu krāsnī vai saldētavā, pat neaizdomājoties, kā materiāls reaģēs uz temperatūru. Un tas jau ir ne tikai ekoloģijas, bet arī veselības jautājums.
— Vai jūs pati mainījāt savu attieksmi pret iepirkšanos pēc tam, kad sākāt dziļāk pētīt atkritumu tēmu?
— Ļoti būtiski. Pirms vairākiem gadiem es piedalījos pētījumā to, cik liela daļa no sadzīves atkritumiem ir pārtikas iepakojuma atkritumi. Astoņas nedēļas bija atsevišķi jāvāc produktu iepakojumi, jāšķiro pēc materiālu veidiem un pat jāsver. Un tas deva daudzus noderīgus atklājumus. Kad redzi milzīgu daudzumu iepakojuma, ko esi sakrājis vienas nedēļas laikā, sāc pavisam citādi skatīties uz iepirkšanos. Īpaši iespaidīgs ir plastmasas daudzums, kuru pēc tam gandrīz nav iespējams pārstrādāt.
Pēc šī eksperimenta es sāku rūpīgāk izvēlēties produktus. Ja ir iespēja iegādāties preci ar mazāku iepakojuma daudzumu vai pārstrādājamākā tarā, es cenšos izvēlēties tieši šādu variantu.
— Sanāk, ka zaļais kurss patiešām ienāk virtuvē?
— Tieši tā. Un man šķiet, ka to ir ļoti svarīgi saprast. Zaļais kurss nav tikai lieli politiski lēmumi, rūpnīcas vai starptautiskas vienošanās. Tas sākas ar cilvēku ikdienas paradumiem: ar to, kā mēs pērkam produktus, kā šķirojam atkritumus, cik daudz pārtikas izmetam, kā izmantojam lietas, ko izvēlamies veikalā. Pat šādas vienkāršas darbības pakāpeniski rada lielas pārmaiņas.
— Kā jums šķiet, vai cilvēki reģionos ir gatavi šādām pārmaiņām?
— Reģionos jaunas idejas vienmēr ienāk nedaudz lēnāk. Reizēm es pat jokoju, ka, kamēr zaļais kurss “aizbrauc” līdz Daugavpilij, daļa ideju pazūd ceļā. Taču vienlaikus es redzu, ka situācija pakāpeniski mainās. Arvien vairāk vietējo mediju sāk runāt par ekoloģiju, arī uzņēmēji sāk interesēties par šo tēmu. Manuprāt, biznesam var būt milzīga loma ekoloģiskajās pārmaiņās, jo atkritumi nav tikai gruži. Daudzos gadījumos tas ir izejmateriāls jauniem produktiem. Piemēram, pārstrādātā papīra masa mūsdienās tiek izmantota dizaina izstrādājumu, iepakojuma, vizītkaršu un suvenīru ražošanā. Tie vairs nav nepārstrādājami atkritumi, bet resurss jaunām precēm vai lietām.
— Kāpēc, jūsuprāt, vides tēma pašlaik izraisa tik lielu pretestību?
— Tāpēc, ka jebkādas pārmaiņas cilvēkos rada satraukumu. Īpaši tad, ja cilvēkam šķiet, ka viņu piespiež kaut ko mainīt. Daudzi uztver zaļo kursu kā nepārtrauktu ierobežojumu virkni: to nedrīkst, šo nedrīkst, jāatsakās no ierastā dzīvesveida. Taču patiesībā runa nemaz nav par to. Neviens nepieprasa, lai cilvēks jau rīt kļūtu par ideālu vides aktīvistu. Runa ir par saprātīgāku attieksmi pret resursiem un pakāpeniskām pārmaiņām.
Mēs pārāk ilgi dzīvojām ar sajūtu, ka daba pati tiks galā ar atkritumiem un visu var vienkārši izmest. Taču šodien kļūst acīmredzams, ka šāda pieeja rada nopietnas sekas.
— Jūs bieži runājat par nākamajām paaudzēm. Kāpēc tas jums ir tik svarīgi?
— Tāpēc, ka mūsu atbildība nebeidzas ar mūsu pašu dzīvi. Ir ļoti viegli dzīvot pēc principa -- pēc mums kaut vai ūdensplūdi. Taču kādreiz nākamās paaudzes dzīvos vidē, kuru mēs viņiem atstāsim. Manuprāt, ikvienam cilvēkam vismaz reizi pa reizei vajadzētu uzdot sev šos jautājumus.
— Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kuri vēlas sākt dzīvot videi draudzīgāk, bet nezina, ar ko sākt?
— Pats galvenais — nemēģināt mainīt visu uzreiz. Kad cilvēks cenšas strauji kļūt “ideāli ekoloģisks”, tas parasti beidzas ar nogurumu un aizkaitinājumu. Labāk sākt ar vienkāršiem soļiem. Piemēram: šķirot atkritumus, nepirkt lieku pārtiku, izmantot vairākkārt lietojamus maisiņus, retāk pirkt nevajadzīgas lietas, pievērst uzmanību iepakojumam, censties lietas izmantot ilgāk, nevis uzreiz izmest.
Ekoloģija nav sacensība par ideālumu. Tas ir stāsts par apzinātību un maziem ikdienas lēmumiem, kas pakāpeniski maina gan mūsu dzīvi, gan apkārtējo pasauli.
— Paldies par sarunu.
Projekts “Energoresursi Latgalē: kas jāzina ikvienam!” piedāvās intervijas ar ekspertiem avīzē, sociālajos tīklos, kā arī informācija būs pieejama radio Alise Plus. Mērķis – mazināt dezinformācijas izplatību par klimatu un klimata pārmaiņām un klimata politikas pamatnosacījumiem, kā arī par energoresursiem Latgalē.
Projektu “Energoresursi Latgalē: kas jāzina ikvienam!” līdzfinansē no Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta līdzekļiem.
Komentāri