Laimīgu ceļu, baikeri!

Baikeri -- tie ir cilvēki ar īpašu raksturu, dvēseli un dzīves izpratni, kuri vienmēr ir gatavi palīdzēt citiem. Vieni ceļu bruņiniekus saprot un viņiem simpatizē, savukārt citi šo aizraušanos uzskata par nenopietnu. Taču baikeri ir laimīgi jau tāpēc vien, ka viņu dzelzs rumaku degvielas tvertne ir pilna līdz malām, vējš svilpo gar ausīm, taču vissvarīgākā ir neaprakstāmā brīvības sajūta.

Pārkāpj visas robežas
Šis raksts varēja arī netapt, ja internetā nejauši nebūtu uzdūries dažām ne visai glaimojošām atsauksmēm par baikeriem, kuri pārkāpj jebkādas pieklājības un ētikas robežas. Daži komentāri bija pat rupji un aizvainojoši, ko šīs publikācijas varoņi nebūt nav pelnījuši.

Piemēram, kāda Alla 2024. gadā pauda šādu viedokli: “Šausmas! Lai brauc pa laukiem un grabina savas bundžas. Un aizmugurē vēl piekabina zāles pļāvēju lielākai jaudai.” Savukārt cita komentētāja ar segvārdu “Kartona muļķīte” raksta: “Slaistu bars.” Savukārt kāds cits lietotājs lūdz baikerus savas parādes rīkot tālāk no pilsētas, par ko pilsētnieki būtu viņiem no sirds pateicīgi: “Tur jūs varēsiet iepriecināt cits citu ar savu braucamrīku motoru rēkoņu, ostīt konkurentu izplūdes gāzes un salīdzināt, kurš vairāk smird. Un pēc karstas dienas varēsiet novilkt savu ādas ekipējumu. Un nevajadzēs skatīties uz neapmierinātajām muļķa pilsētnieku sejām, kuri nesaprot, cik jūs patiesībā esat „kruti”.”

Un tā tālāk: “Moto klaidoņu salidojumi parasti notiek klajā laukā, pamestās teritorijās. Tur, kur mazāka iespēja nonākt (paši zināt kā) „redzeslokā”; “Šodien pa Dārzu ielu brauca baikeri ar veclaiku motociklu ar blakusvāģi un Latvijas karodziņu. Riteņi ļurkājās katrs uz savu pusi, gāze grīdā — dūmi, smirdoņa, uguns. Pagrieziena rādītājs mirgo labajā pusē, bet viņi nogriežas pa kreisi. Kur skatās policija?”; “Mums tādas parādes nav vajadzīgas. Lai tie trokšņotāji pulcējas tālāk no normāliem cilvēkiem”; “Paldies, mēs jau tā esam „pārlaimīgi” no nebeidzamās uzbāzīgās iespējas redzēt un dzirdēt pilsētā šo elles izdzimumu ik dienu un nakti, un bezmiega naktīs novēlam viņiem „visu to labāko!”

Starp citu, baikeri pa mūsu ceļiem nebraukā reibumā, savukārt jaunākā policijas informācija liecina, ka ceļu satiksmes negadījumu ar viņu piedalīšanos nav bijis.

Šogad sezonas atklāšanā pēc tehnikas prezentācijas Vienības laukumā, tikšanās ar faniem un fotografēšanās motociklisti, kā bija ieplānots, devās braucienā pa Latgales pilsētām un ciemiem. Motobraucēju plānos bija arī Vecsalienas pagasta Červonkas ciema apmeklējums Augšdaugavas novadā.

Skats -- fantastisks
Vecsalienas un kaimiņu pagastu iedzīvotājiem todien bija iespēja vērot lielisku skatu, kad pie Červonkas pils — slavena un viena no skaistākajiem arhitektūras pieminekļiem, kā arī apkārtējā teritorijā piestāja simtiem motociklu -- cits par citu elegantāki, skaistāki un dārgāki. Tā bija īsta unikālas un ekskluzīvas mototehnikas, kuras cena vairākkārt pārsniedz pat lepnu automašīnu vērtību, parāde.

Baikeri no Krāslavas ieradās Červonkas ciemā un tā bija pēdējā pieturvieta motobraucēju maršrutā, jo pēc tam, noslēdzoties vokāli instrumentālās grupas koncertam, viņi devās mājup.

Todien bija saulains laiks, tāpēc motocikli saulē mirdzēja visās iespējamajās krāsās un žilbināja klātesošos ar hroma un niķeļa pārklājumu spožumu. Bija gan ko apskatīt, ko aptaustīt un par ko sajūsmināties. Daži baikeri bija ieradušies ar sievu, draudzeni un pat bērniem. Viņi uzvedās ļoti solīdi un atturīgi, nepiesārņoja teritoriju, sarunājās gan cits ar citu, gan ar salidojuma viesiem un klausījās mākslinieku uzstāšanos.

Pat asfaltu “izsūca”
Interesanti ir arī dažu Červonkas iedzīvotāju iespaidi, kuri dzīvo baikeru salidojuma vietas tuvumā — pie pašas pils.

Pensionāre Irēna Dripa, kura savā mūžā ir daudz ko pieredzējusi (viņai šobrīd ir 83 gadi, no kuriem 64 nodzīvoti Červonkā), bija patīkami pārsteigta par pasākuma mērogu un labo organizāciju: “Viena lieta ir redzēt baikerus Daugavpilī, bet pavisam kas cits — tik tuvu mājām. Motociklisti bija it visur: pils pļaviņā, mūsu pagasta ceļmalās, uz taciņām, vārdu sakot, visur, kur vien varēja novietot tehniku. Viņi izskatījās samulsuši, ka tādējādi traucē iedzīvotājiem un rada neērtības, pat atvainojās par to. Taču patiesībā viņi mums izrādīja godu ar savu klātbūtni un popularizēja Červonku un pagastu. Turklāt mēs paklausījāmies arī mūziku un dziesmas. Visi ciema iedzīvotāji bija ļoti apmierināti. Kad vēl ko tādu redzēsi? Viss noritēja godam. Liels paldies viņiem! Mēs joprojām dzīvojam šī notikuma iespaidā.”

Taču visvairāk Irēnu Dripu pārsteidza tas, ka pēc pasākuma baikeri ieviesa ideālu kārtību un pat izsūca asfaltēto ceļu ar putekļsūcēju: “Ko tādu savā mūžā vēl nebiju redzējusi! Viņi pat tualetes bija atveduši līdzi. Gadās, ka pēc diskotēkas pilī vai Līgo svinēšanas mūsu parkā no rīta ir tik daudz atkritumu, ka nav kur kāju spert!”

Seniore pavēstīja, ka policisti, kuri ieradās uzraudzīt kārtību, pārliecinājušies, ka neviens un nekas nav jākontrolē, devās prom pildīt citus dienesta pienākumus.

Mazdēls pat nepamodās
Līdzīgās domās par mototehnikas cienītājiem bija arī Irēnas Dripas kaimiņš Žans Kukjans. Viņu pārsteidza, cik klusi baikeri piebrauca pie pils ar saviem jaudīgajiem motocikliem: “Pie mums bija atbraukuši ciemiņi no Rīgas, un mans mazdēls pat nepamodās. Arī mēs, pieaugušie, nedzirdējām ne troksni, ne motociklu rūkoņu, lai gan ieradās vesela armāda. To gan nevar teikt par dažiem mūsu vietējiem braucējiem, kuri ar rēkoņu traucas pa ceļiem. Es ļoti labi saprotu šo cilvēku aizraušanos ar motocikliem, jo jaunībā biju tāds pats — man šis pasākums ļoti patika.”

Žans pastāstīja, ka viņa pirmais motocikls bija “Minsk”, pēc tam viņš iegādājās čehu moci “Jawa” — tolaik ļoti prestižu un gana dārgu braucamo.

Kopā ar sievu Svetlanu viņi apceļojuši gandrīz visu Latviju un bijuši pat kaimiņvalstīs: “Pilnai laimei mums vajadzēja pavisam maz.”

Žans teic, ka pēc dabas viņš ir vientuļnieks, turklāt tādu grandiozu un iespaidīgu baikeru salidojumu tajos laikos nebija: “Vārdu sakot, mēs esam ļoti apmierināti ar šo pasākumu. Motociklisti aizbrauca tikpat klusi, kā bija ieradušies.”

Arī citi pagasta iedzīvotāji pateicās baikeriem. Un tas attiecas ne tikai uz šo salidojumu — tas nav kompliments, baikeri tā uzvedas vienmēr.

Vecumdienās — ar mopēdu
Šeit vietā pastāstīt arī paša iespaidus par līdzīgiem mototehnikas īpašnieku salidojumiem citās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā — mazpilsētā Dīsenā (Lejassaksijas federālā zeme), uz kurieni pirms vairākiem gadiem biju devies peļņā.

Ja Latvijā baikeri pārsvarā ir jauni vai vidēja vecuma cilvēki, tad Eiropā nav nekā nosodāma, ja ar jebkādu tehniku brauc pat ļoti cienījama vecuma cilvēki. Pie mopēdu stūres sēžas seniori, kuru mūžs jau tuvojas 80 gadu slieksnim vai pat vecāki, bet redzēt gandrīz deviņdesmitgadīgu sirmgalvi pie parasta vai retro automobiļa stūres tur ir pavisam ierasta lieta. Šajā vecumā viņiem it kā vajadzētu sēdēt uz soliņa, pārcilāt atmiņās dzīvi vai makšķerēt, bet viņi braukā ar mopēdiem. Turklāt pa pilsētu, un neviens viņiem neaizrāda un vēl jo vairāk — neizturas rupji.

Šādu gandrīz sirreālu ainu liecinieki pret vecākās paaudzes aizraušanos, kuri, starp citu, darbojas dažādās biedrībās un klubos, izturas ar sapratni un cieņu, un nesaka: “Mūsu večuki pavisam prātu izkūkojuši!”

Turklāt turīgajiem vācu senioriem ir vēl kāda nodarbe — brīvdienās doties uz krāmu tirgiem un pārdot lietotas mantas. Skaidrs, ka ne jau nabadzības dēļ. Tas vienkārši ir viņu hobijs. Pie mums daži par to pagrozītu pirkstu pie deniņiem, bet tur tā ir norma — precīzāk sakot, Eiropas tolerance un kultūra.

Es neesmu motobraukšanas fans, lai gan motocikli man ir bijuši. Taču vienmēr esmu izturējies pret baikeriem ar cieņu, un mani vienmēr ir interesējusi viņu romantikas, dinamikas, kustības un, labā nozīmē, piedzīvojumu pilnā dzīve.