Tikai uz vienu dienu Daugavpils atgriezās vairāk nekā divus gadsimtus senā pagātnē. Ierastās pilsētas burzmas vietā skanēja šauteņu zalves un lielgabalu dārdi, mūsdienu apģērbu vietā bija redzamas Krievijas un Francijas armiju uniformas, bet muzeja klusumu nomainīja dzīvā vēsture, kas risinājās skatītāju acu priekšā.
Starptautiskais vēsturiskās rekonstrukcijas festivāls «Dinaburga 1812» vēlreiz apliecināja, ka pagātne var būt ne tikai mācību grāmatas lappuse, bet arī spilgts un aizraujošs notikums, kas vieno dažādu valstu un paaudžu cilvēkus.
Svētki sākās ar amatnieku un mājražotāju tirdziņu. Pa senajām cietokšņa ieliņām izplatījās svaigi ceptu gardumu un tradicionālo ēdienu smaržas, darbojās āra kafejnīcas, bet apmeklētāji varēja iegādāties tautas meistaru darinājumus un piemiņas suvenīrus.
Festivāla svinīgo atklāšanu iezīmēja atvērtie Nikolaja vārti. Cietokšņa teritorijā devās vēsturiskie tēli 19. gadsimta sākuma uniformās, bet spēcīgs lielgabala šāviens vēstīja par svētku sākumu, it kā atgriežot cietoksni 1812. gadā – dienā, kad tam uzbruka Napoleona armija.
Īpaša uzmanība tika pievērsta ģimeņu atpūtai. Bērniem bija izveidota vesela izklaides pilsētiņa ar piepūšamajām atrakcijām, koka spēlēm, mini zoodārzu un radošajām darbnīcām. Vēstures cienītāji varēja bez maksas doties ekskursijās kopā ar gidiem un uzzināt maz zināmus faktus par slavenā cietokšņa būvniecību un aizsardzību.
Vienlaikus Rotko muzeja pagalmā uzstājās Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Štāba orķestris, bet pie Nikolaja vārtiem notika svinīgā godasardzes maiņa.
Festivāla kulminācija bija vērienīga Dinaburgas cietokšņa aizstāvēšanas vēsturiskā rekonstrukcija. Tajā piedalījās 15 militārās vēstures rekonstrukcijas klubi no piecām valstīm. Bungu rīboņas, šauteņu zalvju un lielgabalu dārdu pavadībā skatītāji vēroja epizodes no cietokšņa varonīgās aizstāvēšanas 1812. gada Tēvijas kara laikā. Reālistiskie tērpi, dalībnieku militārā stāja un rūpīgi atveidotās vēsturiskās detaļas padarīja uzvedumu īpaši iespaidīgu.
«Arī šogad mēs atjaunojam notikumus, kas saistīti ar Daugavpils cietokšņa aizstāvēšanu un risinājās tieši 1812. gada jūlijā. Cenšamies pēc iespējas precīzāk atainot tā laika atmosfēru un parādīt apmeklētājiem, kā norisinājās vēsturiskie notikumi pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem.
Šogad pie mums ieradušies vairāk nekā 15 vēsturiskās rekonstrukcijas klubi — aptuveni 120 dalībnieki no piecām Eiropas valstīm. Mēs ļoti priecājamies atkal redzēt mūsu draugus rekonstruktorus, kuri ik gadu ierodas Daugavpilī un palīdz atdzīvināt vēsturi.
Vērienīgajā kaujas rekonstrukcijā piedalīsies ap simts rekonstruktoru. Turklāt šogad nolēmām maksimāli pieturēties pie vēsturiskās precizitātes. Tāpat kā 1812. gadā, uzbrucēju skaits būs vairākas reizes lielāks nekā cietokšņa aizstāvju spēki. Tas ļaus skatītājiem ieraudzīt, cik nevienlīdzīga patiesībā bija šī kauja,» stāsta Daugavpils cietokšņa pārvaldnieks Artjoms Mahļins.
Un, protams, mūsu armijai atkal izdevās nosargāt cietoksni un atvairīt ievērojami skaitliski pārāko Francijas armiju maršalu Udino un Makdonalda vadībā.
Par vienu no IX Starptautiskā vēsturiskās rekonstrukcijas festivāla Daugavpils cietoksnī atmosfēriskākajām vietām tradicionāli kļuva militārā nometne. Tajā viesi varēja nobaudīt ēdienus, kas gatavoti pēc 19. gadsimta sākuma receptēm. Par to, ko karavīri ēda 1812. gada kara laikā un kāpēc vēsturiskā virtuve ir ne mazāk svarīga par militāro formastērpu, stāstīja lauka virtuves saimniece Karina Mahļina:
«Šodien mums ir grūbu putra. Pati parastākā karavīru putra, ko ēda 19. gadsimta sākumā. Patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Galvenais ir dzīva uguns, labs čuguna katls un produkti, kas ir pa rokai. Šodien izmantojam grūbas, sīpolus, burkānus un vietējo medījumu. Viss tiek gatavots tieši tāpat, kā to darīja pirms vairāk nekā divsimt gadiem.
Kad garnizons atradās cietoksnī, iespēju bija nedaudz vairāk — varēja izmantot tuvāko saimniecību produktus. Savukārt karagājienu laikā nācās iztikt ar to, ko varēja paņemt līdzi vai saņemt no vietējiem zemniekiem pa ceļam. Tāpēc karavīru ēdiens bija vienkāršs, bet sātīgs.
Daudzi apmeklētāji īpaši nāk nogaršot tieši šādu ēdienu. Cilvēkiem ir interesanti ne tikai noskatīties kaujas rekonstrukciju, bet arī burtiski izjust laikmeta atmosfēru caur garšu. Arī bērniem tas ir īsts piedzīvojums — redzēt, kā uz ugunskura lielā čuguna katlā tiek gatavots ēdiens.»
Taču ne tikai Mahļinu ģimeni aizrauj vēsturisko notikumu atdzīvināšana. Irina un Andrejs Kondrašovi jau astoņus gadus ir pastāvīgi Starptautiskā vēsturiskās rekonstrukcijas festivāla Daugavpils cietoksnī dalībnieki. Šajā laikā aizraušanās ar vēsturi viņiem kļuvusi par īstu ģimenes hobiju: Andrejs darbojas militārās vēstures rekonstrukcijas klubā, Irina nodarbojas ar vēsturiskajām dejām, bet katra festivāla kulminācija viņiem ir greznais vēsturiskais balle.
«Pirmkārt, tā ir mūsu pilsētas un mūsu cietokšņa vēsture. Daugavpilij ir apbrīnojami bagāta pagātne, un ir ļoti svarīgi to zināt. Mēs uzskatām, ka nevar neinteresēties par tās vietas vēsturi, kur dzīvo. Šobrīd notiek jau devītais festivāls, un mēs tam pievienojāmies gandrīz no pašiem pirmsākumiem. Sākumā piedalījāmies kopā ar citiem entuziastiem, bet vēlāk izveidojām paši savu vēsturisko deju klubu. Mans vīrs vienlaikus nodarbojas arī ar militārās vēstures rekonstrukciju, tāpēc tagad festivālā piedalāmies jau kā īsta ģimenes komanda.
Šeit viss ir īpašs — gan kauju rekonstrukcijas, gan atmosfēra, gan cilvēki. Taču viens no skaistākajiem mirkļiem, protams, ir vēsturiskais balle. Tā ir iespēja nevis tikai vērot laikmetu, bet burtiski tajā nokļūt. Mēs braucam šurp ne tikai tāpēc, lai dāvātu svētkus citiem, bet arī paši gūstam no tā milzīgu prieku,» stāsta Irina.
Pēc rekonstrukcijas noslēguma dalībniekus sveica festivāla organizatori un skatītāji, bet svētku noskaņu uzturēja pantomīmas teātra mākslinieki, staigātāji uz ķekatām un krāšņs milzu ziepju burbuļu šovs.
Vakarā festivāls militāro stingrību nomainīja pret ampīra laikmeta eleganci. Ikviens interesents varēja piedalīties vēsturisko deju meistarklasēs, pēc kurām sākās tautas vakars ar dzīvo mūziku kultūras studijas «Speiga» izpildījumā no Augšdaugavas novada Ambeļu pagasta. Programmu papildināja vēsturisko deju klubu priekšnesumi un klasiskās mūzikas skaņdarbi.
Par svētku noslēguma akordu kļuva Lielais ampīra stila balle Rotko muzeja pagalmā, kur kopā ar vēsturiskās rekonstrukcijas dalībniekiem dejoja arī festivāla viesi. Programma noslēdzās ar mūsdienīgu elektroniskās mūzikas diskotēku — neparastu simbolu pagātnes un tagadnes satikšanās brīdim.
«Šogad festivālā piedalās vairāk nekā 60 vēsturisko deju klubu dalībnieki. Tie ir kolektīvi no Rīgas, Daugavpils, Cēsu novada un citām Latvijas pilsētām. Kopumā pārstāvēti vairāk nekā astoņi deju klubi.
Visas dienas garumā viņi vadīja meistarklases, mācīja interesentiem vēsturisko deju pamatsoļus, lai vakarā gan dalībnieki, gan skatītāji varētu kopīgi doties deju laukumā un kļūt par daļu no Lielā balles,» pastāstīja A. Mahļins.
Dinaburgas cietoksnis pamatoti tiek uzskatīts par unikālu Eiropas fortifikācijas pieminekli. Tas ir pasaulē jaunākais šāda veida bastionu cietokšņu komplekss. Tā būvniecība sākās īsi pirms Napoleona armijas iebrukuma, un jau 1812. gadā, lai gan celtniecības darbi vēl nebija pabeigti, cietoksnis veiksmīgi izturēja pirmos Francijas armijas uzbrukumus.
Festivāls «Dinaburga 1812» vēlreiz apliecināja, ka vēsture var būt ne tikai mācību grāmatas lappuse, bet arī spilgts un emocionāls notikums. Tūkstošiem apmeklētāju bija iespēja savām acīm ieraudzīt pagātni, dzirdēt lielgabalu dārdoņu, iepazīt pirms vairāk nekā divsimt gadiem valdošo karavīru ikdienu un izjust īpašo atmosfēru vienā no nozīmīgākajām Latvijas vēsturiskajām vietām.
Komentāri