Arina Našatire
Latvijas Universitātes žurnālistikas studente Sofija Bogdanoviča ar savu radošo darbu sociālajos tīklos veido jaunu stāstu telpu, kurā uzmanības centrā ir cilvēki, viņu pieredze un pilsētas ikdienas dzīve. Viņas Instagram blogs “Sonder Sofa” kļuvis par vietu, kur sastopami iedvesmojoši dzīvesstāsti, intervijas, kā arī stāsti par pasākumiem un interesantām kafejnīcām Daugavpilī, kuras vērts apmeklēt.
Tas, kas sākās kā personīga interese par rakstīšanu un stāstu veidošanu, pamazām pāraudzis par platformu, kur satiekas žurnālistikas prasmes, radošums un vēlme ieraudzīt cilvēkos un pilsētā ko īpašu. Intervijā Sofija Bogdanoviča dalās ar sava bloga tapšanas stāstu, atklāj, kā top viņas publikācijas, un sniedz padomus tiem, kuri vēlas sākt veidot savu saturu.
Kā rādījās ideja par blogu “Sonder”?
— No pašas bernības man vienmēr patika rakstīt: stāstus, dzeju, piedalīties konkursos. Bet tas viss bija nenopietni. Principā, arī tagad es neuzskātu savu blogu par kādu nopietnu lietu, vairāk kā hobiju. Ir pagājis jau gads kopš es ar to nodarbojos. Līdz 9. klasei es mācījos Daugavpils 10. vidusskolā. Tur es piedālījos dažādos konkursos, kuros man izdevās arī iegūt godalgotas vietas. Pēc tam es iestājos Daugavpils Tehnoloģiju vidusskolā - licejā, kur bija skolas avīze, protams es uzreiz pieteicos tājā darboties. Avīzes nosaukums ir “Paši par sevi”. Sākumā tā tika izdota tikai krievu valodā, bet vēlāk arī latviešu valodā, es rakstīja abās. Vienīgais, kas mani mulsināja, bija tematu izvēles ierobežojums — man nebija iespējas rakstīt to, ko es pati gribu, bija jāraksta to, ko man uzticēs. Es saprotu, ka tā tika saglabāta avīzes kopējā tematika un virziens. Tājā es rakstīju par skolēniem, par viņu uzvarām, ziņām, un es sapratu, ka man nepatīk, ka manos rakstos būtiski maina tekstu, saīsina to, vai vispār izņem kaut ko ārā. Tomēr trīs gadu laikā nebija ne reizes, kad manus rakstus nepublicēja. Katras divas nedeļas tika izdots jauns avīzes numurs, kur vienmēr bija publicēts mans raksts, vai arī īsa dzeja. Man mājās pat ir saglabājusies avīžu kaudze. Manis rakstītus tekstus var atrast arī skolas elektroniskajā avīzē. Tas bija ļoti svarīgais posms manā dzīvē.
Ideja par blogu man radījas pēc 12. klases. Es esmu ļoti komunikabls cilvēks, bet man pietrūka saziņas tajā laikā, tāpēc blogs deva man iespēju veidot jaunus sakarus, kas apmierināja manas vajadzības pēc komunikācijas ar cilvekiem. Var pateikt, ka blogs, tā ideja parādiījās “Ēnu dienas” pasākumā, par kuru es plānoju uzrakstīt skolas avīzē, bet, tajā pašā dienā es negribēju apmeklēt skolu, tāpēc es aizgāju pie manas paziņas Žannas, “Marwell Sweets” konditores. Es uzdevu viņai pāris jautājumus, paskatījos kā notiek viņas darba process un kopš tā laika sākas mūsu sadarbība, es joprojām taisu viņai reklāmu, filmēju Instagram īsus video, piedalos degustācijās, savukārt, viņa pacienā mani ar gardumiem. Pēc sava raksta par “Marwell Sweets” publikācijas skolas avīzē, man rādījās ideja, ka tādā veidā raksti ir jāpublicē tā, lai tos sasniegtu plašāka auditorija ārpus skolas sienām. Es izveidoju Instagram profilu, kur publicēju nelielus reklāmas rakstus savām paziņām. Tas man ļoti patika, kaut es tajā laikā vēl nespēju tik prasmīgi rakstīt un tehniski noformēt publikācijas. Es sāku arvien vairāk attīstīt savu profilu un iepazinos ar vairākiem cilvēkiem, kuriem piedāvāju uztaisīt bezmaksas reklāmu. Neskatoties uz to, ka daudzi man atteica, es esmu ļoti pateicīga visiem, kas atbalstīja mani bloga sākumā, tajā skaitā NekoMimi kafejnīcas īpašnieki, veikals Shine LV, GreenBlin kafejnīca. Man vēl ir daudz jāstrādā gan ar blogu, gan ar sevi, bet, pateicoties blogam, es kļuvu pārliecinātāka, es iemācījos sadarboties ar cilvēkiem, kā arī kopumā uzlabojās manas komunikācijas un organizatoriskās prasmes.
Ko nozīmē “Sonder” nosaukums?
— Man ļoti patīk mans vārds - Sofija - bet es uzskatīju, ka tas ir ļoti banāls, ja es plānoju veidot zīmolu. Tāpēc es sāku meklēt atbilstošākus vārdus internetā, kur atradu vārdu “Sonder”. Tas nozīmē apzināšanās, ka cilvēki apkārt piedzīvo spilgtu un piesatinātu dzīvi tāpat, kā tu. Tas bija cieši saistīts ar mana bloga temātu, jo es uzskatu, ka katra cilvēka stāsts ir īpašs. Man bija svarīgi atklāt cilvēku stāstus, neskatoties uz viņu popularitāti un biznesa lielumu. Katru savu publikāciju es beidzu ar vārdu "Sonder”, tāda veidā parādot, ka stāsts tiek veidots nevis par mani, bet caur manu prizmu.
Kādi bija iedvesmes avoti? Vai bija personas, kuras jūs motivēja un kurām jūs vēlējat līdzināties?
— Mans varonis ir mana mamma. Viņa bija pirmā, kas atbalstīja manu ideju un sekoja mana bloga attīstīšanai. Vēlāk arī pārejie ģimenes locekļi pievienojās mana bloga sekošanai. Mani vecāki palīdz man filmēt video, un pat uzdāvināja man filmēšanas statīvu. Mans iedvesmes avots ir mana tante. Viņa strādā viesnīcu biznesā Dubaijā jau 10 gadus lojalitātes programmas jomā. Es vienmēr gribēju viņai līdzināties, jo viņa pati ir saniegusi savus mērķus, kaut arī viņas ģimene viņas lēmumu sākumā nesaprata. Viņa motivēja mani nebaidīties mēģināt jaunas lietas.
Jūs pašlaik mācies žurnālistikas fakultātē. Vai vienmēr zinājāt, kā studēsiet šajā nozarē?
— Es uzskatu, ka skatuve ir mana stihija. No pašas bērnības es vēlējos kļut par aktrisi — strādat ar cilvēkiem, parādīt sevi. Bērnudarzā vienmēr spēlēju galvenas lomas izrādēs, vēlāk skolā vadīju pasākumus. Kādreiz skolas gados arī esmu uzrakstījusi stāstu par sunīti, kuru pēc tam izlasīju klases priekšā, jūtoties ka zvaigzne. Ieraugot, ka Latvijas Universitāte piedāvā Komunikācijas zinātnes studiju programmu, kas iekļauj žūrnālistiku, reklāmu un sabiedriskās attiecības, es sapratu, kā vēlos studēt šajā jomā. Vēlak, studiju procesā es sapratu, ka žurnālistika nav tieši tā joma, kurā es sevi redzu, es izlēmu, ka attīstīšos reklāmas nozarē, jo man patīk veidot tekstus un ģenerēt idejas. Es esmu ļoti diciplinēta un spēju veiksmīgi organizēt savu laiku, tāpēc šī radošā profesija man liekas piemērota.
Cik laika jūs veltāt blogam dienā? Vai ir tas, ko vēlētos mainīt savā rutīnā?
— Es neesmu oficiāli nodarbināta, tāpēc pašlaik, ārpus mācībām, es katru dienu publicēju jaunus rakstus un video. Ir iespējams, ka studiju laikā varu pat pārtraukt bloga darbību, bet pagaidam man ir pietiekams laika, lai regulāri ar to nodarbotos. Lielāku daļu man sanāk uzrakstīt no rīta, kamēr visi guļ, lai diena būtu brīva. Dažās dienās sanāk arī izveidot vairākus materiālus publicēšanai. Patiesībā es rakstu diezgan ātri, tāpēc uz vienu publikāciju veltu līdz 2 stundām. Kamēr man ir iedvesma — es rakstu.
Savā rutīnā es negribētu neko mainīt, mani tā pilnīgi apmierina. Es katru dienu ļoti daudz staigāju, un pastaigas man palīdz atrast iedvesmu. Laikam vienīgais, ko vēlētos darīt vairāk, ir apmeklēt kādus pasākumus, koncertus un vienkārši biežāk satikties un aktīvi pavadīt laiku kopā ar saviem draugiem.
Ar kādiem padomiem, kas palīdzēja jums uzlabot savu produktivitāti, varētu padalītites?
— Manas produktivitātes pamatā ir plānošana. Patiesībā dienā ir vairāk stundu nekā mums liekas. Vienkārši ir jāapzinās savas prioritātes. Mana prioritāte ir mana ģimene, ar kuru cenšos pavadīt daudz laika, kā arī man ir pienākumi, kurus es vienmēr izpildu. Mācībās es uzreiz ķeros pie darba, jo man patīk sākumā visu izpildīt un tikai pēc tam atpūsties, nevis otrādi. Manuprāt, mūsu paaudzei daudz laika aizņem telefons. Es uzskatu, ka cilveki varētu vairāk paspēt, ja to laiku veltītu svarīgākām lietām. Es apzināti nelietoju TikTok, jo citādi es visu savu brīvu laiku pavadītu tajā.
Vai bija brīži, kad bija vēlme pārtraukt bloga darbību?
— Bija tādi brīži, kad. piemēram, rakstot publikāciju, cilvēks neapstiprinā līdzautorību vai vispār ignorē. Bija situācija, kad sarunājot tikšanos, cilvēks vienkārši neatnāk. Bet tādu situāciju ir daudz mazāk, nekā patīkamu. Tas ir vairāk atkarīgs no citiem cilvēkiem un viņu attieksmes, jo man pašai publikāciju rakstīšana vēl nekad nebijusi garlaicīga. Es cenšos veidot daudzveidīgu un dinamisku saturu, kas palīdz blogam palikt interesantam. Bet, ja kādreiz Instagram algoritmi vairs nedarbosies mana labā, es virzīšos tālāk un mēģināšu kaut ko jaunu.
Atgriezīsimies pie pirmssākumiem. Kādi bija pirmie raksti? Par kādām tēmām sākāt rakstīt?
— Es sāku no rakstiem par kafejnīcām, apģerbu veikaliem, cilvēkiem. Principā, tie arī palika. Es joprojām turpinu tradīciju rakstīt par kafejnīcām. Bloga sākumā versos pie tiem cilvēkiem, kas man likas interesanti uz to brīdi un tiem, kuri man atbildēja. Bija situācijas, kad sākumā man atteica, un pēc laika, redzot, ka man ir panākumi blogā, paši rakstīja man ar vēlmi pastāstīt par viņiem. Ar laiku man parādījās savs stils, savs skatījums caur kuru veidoju rakstu. Es pieradu neizmantot diktofonu un piezīmes, jo tas ļoti noverš cilvēka uzmanību, līdz ar to sarunas noskaņa kļūst draudzīgāka. Tādējādi es arī attīstu savu atmiņu, turot visu informāciju galvā.
Vai ir raksts, par ko ir lepnums?
— Man nav mīļāka raksta, manuprāt, tas ir līdzīgi pajautāt mammai, kurš bērns ir viņas mīļākais. Es lepojos par ikvienu savu rakstu, video. Man ir palikusi atmiņā intervija, kura tika veidota sadarbībā ar manām paziņām, profesionālajā studijā, ar kamerām — tā bija unikālā pieredze. Man patik pārlasīt savus vecus rakstus, salīdzinot ar savu tagadējo stilu. Katra publikācija man liekas īpaša, jo katrā no tām ir daliņa no manis. Man liekas, ja savākt visus manus rakstus kopā, var izveidoties mans pilnvērtīgs tēls. Man vairāk patīk klausīties, ko citi domā par maniem rakstiem, idejām.
Kads ir pats grūtākais raksta sagatavošanas procesā?
— Runājot tieši par rakstu, tas ir jāuzsāk rakstīt. Sežoties pie jaunas publikācijas veidošanas, vienmēr domāju, kā originālāk iesākt stāstu, kādā stilā to rakstīt, kādus atslēgvārdus izmantot. Es cenšos veidot katru savu rakstu atšķirīgu. Veidojot video, pats grūtākais arī ir paša sākumā — ir jāizdomā kreatīvā ideja, ņemot vēra arī video laika ierobežojumu..
Kādu jūs sevi redzat nākotnē?
— Es vēlos strādāt mārketinga nozarē kādā viesnīcu vai restorānu biznesā. Es vēl nezinu, kas ar blogu būs nākotnē, bet es vēlos sadarboties kopā ar dažādiem blogeriem un infuenceriem. Tas ir mans sāpnis. Es vēlos būt aktīva, piedalīties pasākumos, apmeklēt jaunas vietas, ka arī iepazīt cilvēkus, ar kuriem mēs varam kļūst draugi un no kuriem es varu iemācīties jaunu. Nākotnē es vēlos izveidot tikpat stipru ģimeni kā mani vecāki, jo tā ir mans lielākais atbalsts.
Foto no S. Bogdanovičas arhīva
Komentāri