Arina Našatire
Vairāk nekā 30 gadus preiliete Tatjana Kolosova pēta Latvijas vecticībnieku un ebreju vēsturi. Sākot ar savas dzimtas sakņu meklējumiem, viņa kļuvusi par vienu no zinošākajām ģenealoģijas pētniecēm Latgalē. Viņas darbs palīdz cilvēkiem atrast savus senčus, atjaunot zudušās ģimenes saites un saglabāt vēsturisko atmiņu nākamajām paaudzēm. Intervijā Tatjana stāsta par savu dzīves ceļu, spilgtākajiem atklājumiem un pārliecību, ka katrs cilvēka dzīvesstāsts ir daļa no Latvijas kopējās vēstures.
– Pastāstiet, lūdzu, par sevi. Kā sākās Jūsu ceļš vēstures pētniecībā?
— Es piedzimu Tālajos Austrumos. Tā sagadījās, ka gan tēva, gan mātes ģimene savulaik tika represēta. Mans tēvs bija Latvijas vecticībnieks, tāpēc 1961. gada oktobrī mēs pārcēlāmies uz viņa dzimteni – Moskvinu Preiļu pusē. Savukārt manas mammas saknes ir Novgorodas apgabalā.
Pabeidzu Preiļu 2. vidusskolu, vēlāk studēju pedagoģiju un sociālo darbu, taču mana īstā aizraušanās vienmēr bijusi vēsture. Dzīvē esmu strādājusi arī Krimā, desmit gadus dzīvoju Lielbritānijā – Velsā un Londonā –, tomēr vienmēr atgriezos Preiļos. Man šķiet, ka šai pilsētai ir īpaša aura – ja reiz šeit esi dzīvojis, tā tevi vienmēr sauks atpakaļ.
Pagrieziena punkts manā dzīvē bija tēva aiziešana mūžībā. Nākamajā gadā sapratu, ka manī ir radies tukšums. Sāku domāt par savām saknēm. Mūsu ģimenē ir divi ciltskoki – viens saistīts ar Latviju, otrs ar Novgorodas apgabalu. Tā kā dzīvoju Latvijā, nolēmu sākt ar tēva dzimtas izpēti.
Tēvam bija tikai četrpadsmit vai piecpadsmit gadi, kad viņš aizbrauca no Moskvinas. Atgriezās vien 37 gadu vecumā. Pa šo laiku bija aizgājuši ne tikai tuvie un tālie radinieki, bet vairs nebija arī viņa bērnības māju.
Sākot meklējumus, sapratu, ka Moskvinas vecticībnieku draudzes vēsture ir cieši saistīta ar mūsu dzimtu. Diemžēl draudzē dokumenti nebija saglabājušies. Vienīgais atradums bija 1936. gada grāmata „Moskvinas draudzes aktīvie locekļi”. Tāpēc nācās meklēt citus avotus – runāt ar cilvēkiem, kuri dzīvoja Moskvinas un apkārtējos ciemos vai bija pārcēlušies uz Rīgu.
Katru gadu vecāku piemiņas sestdienā pirms Vasarsvētkiem kapsētā pulcējās ļoti daudz cilvēku. Es izmantoju šo iespēju – runāju ar viņiem, pierakstīju atmiņas piezīmju grāmatiņā, reizēm diktofonā, bet dažkārt vienkārši centos visu paturēt atmiņā.
Pamazām materiālu kļuva arvien vairāk. Kad pateicu, ka rakstīšu grāmatu, daudzi tam neticēja. Taču 2008. gada februārī grāmata „Москвино за нами ” tika prezentēta, un pat skeptiķi atzina, ka šis darbs bija vajadzīgs.
Jau kopš deviņdesmito gadu beigām regulāri apmeklēju vecticībnieku konferences Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā. Sākumā tikai klausījos citu pētnieku referātus, vēlāk pati sāku uzstāties. Mani ziņojumi tika publicēti rakstu krājumos, bet daļa materiālu nonāca arī republikas presē.
Pēc grāmatas iznākšanas cilvēki arvien biežāk sāka lūgt palīdzību ciltskoku veidošanā. Godīgi sakot, sākot šo darbu, nebiju domājusi, ka tas izvērtīsies tik plašs. Gadu gaitā uzkrāju pieredzi, ar kuru tagad dalos meistarklasēs un individuālajās konsultācijās. Man ir svarīgi palīdzēt cilvēkiem sākt dzimtas izpēti no pašiem pamatiem.
Ar laiku sapratu arī to, cik cieši savā starpā vēsturiski bijuši saistīti vecticībnieki un ebreji. Kad mana ģimene pārcēlās uz Preiļiem, mēs dzīvojām mājā, kur pirms tam bija mitinājies viens no izglābtajiem ebrejiem. Vēlāk uzzināju, ka arī mani radinieki kara laikā palīdzēja ebrejiem slēpties un izdzīvot.
Par vienu no nozīmīgākajiem saviem sasniegumiem uzskatu trīs gadus ilgo saraksti ar Izraēlas Holokausta piemiņas muzeju „Jad Vašem”. Tās rezultātā pieciem Moskvinas un Viņkovas vecticībniekiem pēc nāves tika piešķirts tituls „Taisnīgais starp tautām” par ebreju glābšanu Otrā pasaules kara laikā. Apbalvošanas ceremonija Preiļos bija ļoti aizkustinoša – tajā piedalījās gan šo cilvēku radinieki, gan vietējie iedzīvotāji, kā arī Izraēlas vēstnieks Latvijā. Tas bija brīdis, kad sapratu, ka ilgus gadus veiktais darbs ir devis rezultātu.
– Kurš cilvēks visvairāk ietekmēja Jūsu profesionālo ceļu?
— Pirmais cilvēks, protams, bija mans tēvs. Tieši viņš manī radīja interesi par dzimtas vēsturi. Otrs cilvēks ir Vladimirs Nikonovs no Rēzeknes. Viņš, tāpat kā es, nav profesionāls vēsturnieks, tomēr viņa ieguldījums vecticībnieku vēstures izpētē ir milzīgs. Reiz Latvijas Universitātes izdotā grāmatā bija rakstīts, ka ir iepriecinoši redzēt, ka vecticībnieku vēsturi pēta ne tikai profesionāli zinātnieki. Tur tika minēti trīs vārdi – Zinovija Zimova no Jēkabpils, Vladimirs Nikonovs no Rēzeknes un Tatjana Kolosova no Preiļiem. Man tas bija liels pagodinājums.
Vladimirs ir cilvēks, kurš ļoti dziļi pēta arhīvu materiālus. Viņš daudz strādājis Minskas Valsts arhīvā, ir uzrakstījis grāmatu par Ludzas un Rēzeknes novada vecticībniekiem, un tagad gaidām viņa nākamo darbu par Augšdaugavas un Jēkabpils novadiem.
– Vai Jūsu darba mērķis ir atstāt pēdas vēsturē?
— Man vissvarīgākais ir, lai savāktā informācija nepazustu un nonāktu līdz cilvēkiem. Katrs atklājums ir kā vēl viens puzles gabaliņš mūsu kopējā vēsturē.
Piemēram, pagājušajā gadā, pētot 1941. gada tautas skaitīšanas materiālus, pamanīju neparastu ierakstu – Jūliju Karpovu un Gregoru Karpovu. Gregors bija ebrejs pēc tautības, un mani pārsteidza fakts, ka 1941. gada rudenī viņš joprojām bija dzīvs un pat strādāja aptiekā Preiļu centrā. Tas šķita neiespējami, jo tajā laikā lielākā daļa Preiļu ebreju jau bija nogalināti.
Sāku meklēt informāciju arhīvos, taču bez panākumiem. Tad vērsos pēc palīdzības sociālajos tīklos – savā iemīļotajā Preiļu grupā. Jau pēc pāris stundām saņēmu ziņu par Jūlijas Karpovas meitu, kura dzīvo Liepājā. Izrādījās, ka Gregora īstais vārds bija Giršs Karpus. Viņu arestēja septembra beigās, bet oktobrī nošāva. Tieši tajā pašā laikā pasaulē nāca viņa meita.
Šādu gadījumu ir daudz. Reiz man atnesa albumu ar nezināmām fotogrāfijām un lūdza palīdzēt noskaidrot, kas tajās redzams. Pēc kāda laika man uzrakstīja sieviete un pateica, ka vienā no fotogrāfijām ir viņas vīratēvs. Izrādījās, ka nevienam no viņa dēliem šāda fotogrāfija nebija saglabājusies.
Tieši šādi brīži piepilda dvēseli un dod pārliecību, ka šis darbs ir vajadzīgs.
– Kā Jums izdodas nezaudēt motivāciju?
— Dažreiz man šķiet, ka šis uzdevums man dots no augšas. Ir brīži, kad liekas – tālāk ceļa nav, bet tieši tad notiek kāds negaidīts atklājums.
Pagājušajā gadā pētīju divu vecticībnieku brāļu likteņus. Latvijā viens bija atzīts par mirušu, otrs – par bezvēsts pazudušu. Mani nepameta sajūta, ka patiesība vēl nav atrasta. Intuīcija lika ieskatīties Krievijas arhīvos. Drīz vien atradu viena brāļa krimināllietu – viņš bija represēts un nošauts 1938. gadā, taču viņam bija palikuši bērni. Pēc tam atradu arī otra brāļa likteni – viņš gāja bojā Otrā pasaules kara laikā pie Oršas.
Kad sazinājāmies ar viņu pēctečiem, cilvēks, kurš bija pasūtījis dzimtas izpēti, pēkšņi atcerējās, ka bērnībā ar šiem radiniekiem jau bija ticies. Pēc sešdesmitajiem gadiem saikne bija pārtrūkusi, bet tagad tā atkal tika atjaunota. Šādi brīži man sagādā vislielāko prieku.
– Ar kādām grūtībām visbiežāk sastopaties pētniecībā?
— Pētniecība prasa lielu pacietību. Nereti gadiem ilgi nav neviena pavediena.
Labs piemērs ir mana vecvecvectēva Nauma stāsts. Viņš bija garīgais tēvs, kalpoja Moskvinas draudzē un divpadsmit gadus arī Daugavpilī. Par viņu ģimenē zināja vien to, ka viņš nodzīvojis vairāk nekā simts gadu un piedalījies garīgo vadītāju kongresā Viļņā.
Kādreiz Vladimirs Nikonovs man pastāstīja, ka Viļņas arhīvā atradis manu uzvārdu sarakstā par lauku saimniecībām. Dokumentā bija minēta vieta ar nosaukumu "Šklova". Meklēju Baltkrievijā, taču bez rezultātiem.
Pēc vairākiem gadiem Latvijas tiešsaistes arhīvā pamanīju vārdu "Šlok". Tikai tad sapratu, ka runa ir par Sloku. Dokumenti bija vācu valodā, kuru nepārvaldu, tomēr nolēmu izlasīt vismaz personvārdus. Tieši tur atradu pirmo mūsu dzimtas pieminējumu – 1816. gadā. Izdevās noskaidrot ģimenes locekļu vārdus, dzimšanas datumus un vēlāk, ar Vladimira Nikonova palīdzību, arī Nauma nāves datumu. Tā pamazām izdevās atjaunot viņa dzīvesstāstu gandrīz astoņdesmit gadu garumā. Tagad mans sapnis ir atrast viņa fotogrāfiju.
Ir brīži, kad rokas nolaižas un šķiet, ka viss ir apstājies. Bet tad pēkšņi parādās jauns pavediens. Es ticu, ka Visaugstākais vienmēr parāda, kurp iet tālāk.
– Kā Jūs atpūšaties?
— Man atpūta nozīmē vienkārši nomainīt nodarbošanos. Ja man būtu šujmašīna, labprāt šūtu lelles. Kādreiz to jau mēģināju, īstenojot projektu par Latgales vecticībnieku ikdienas un lūgšanu tērpiem.
Mana meita lieliski ada un tamborē, mamma savulaik daudz izšuva, bet es smejos, ka mūsu ģimenē esmu teorētiķe.
Kad nepētu vēsturi, pievēršos krievu folklorai. Preiļos darbojas vecticībnieku tradīciju ansamblis "Sretenije", kas izpilda gan garīgos dziedājumus, gan tautasdziesmas, kuras savulaik dziedāja vecticībnieki Latvijā un Lietuvā. Es palīdzu veidot ansambļa repertuāru.
– Kā vēl mūsdienās tiek saglabātas vecticībnieku tradīcijas?
— Daudz dara entuziasti. Rēzeknē darbojas Kapu kopienas muzejs, kur Vladimirs Nikonovs apkopo sadzīves priekšmetus, apģērbus, grāmatas un citus vēstures lieciniekus.
Slutiškos, Naujenes pagastā, ir atjaunots vecticībnieku mājas interjers. Jēkabpilī lielu darbu paveikuši Zinovija Zimova un Valērijs Plotņikovs – viņi dibināja biedrību "Belovodje", rīkoja izstādes, vāca materiālus un dokumentēja kapsētas. Šodien Jēkabpils muzejā apskatāmā ekspozīcija balstās tieši uz viņu veikumu.
Lielu darbu dara arī ansambļa "Iljinskaja pjatnica" vadītājs Sergejs Oļenkins, kurš jau kopš deviņdesmitajiem gadiem ieraksta un saglabā Latgales vecticībnieku dziesmas.
Esmu ļoti pateicīga visiem šiem cilvēkiem, jo viņi palīdz saglabāt vecticībnieku kultūras mantojumu.
– Kāpēc izvēlējāties pētīt tieši vecticībnieku vēsturi?
— Patiesībā viss sākās bērnībā. Kad 1961. gadā atbraucām uz Latviju, vispirms nonācām Preiļos, bet pēc tam devāmies uz Moskvinu – mana tēva dzimto ciemu. Ziņa par tēva atgriešanos ātri izplatījās, un pie mums nāca radi un kaimiņi. Viņi nesa dāvanas, stāstīja stāstus un atcerējās pagātni.
Īpaši spilgti atceros vienu vakaru. Mājā ienāca bārdains vecticībnieks kopā ar sievietēm lakatos. Viņi sāka lūgties un dziedāt tik skaisti, ka man šī aina palika atmiņā uz visu mūžu.
Vēlāk, ejot gar vecticībnieku lūgšanu namu, vienmēr apstājos pie Svētā Nikolaja ikonas. Ilgu laiku gan neuzdrošinājos ieiet iekšā. Pirmo reizi to izdarīju tikai 1991. gadā. Uzkāpjot zvanu tornī, ieraudzīju ne tikai lielo zvanu, bet arī Smoļenskas Dievmātes ikonu un uzrakstu ar Kirejevas ciema nosaukumu un Mamontovu dzimtas uzvārdu. Tas mani ļoti ieinteresēja. Tikai pagājušajā gadā izdevās atrast arī šīs ģimenes fotogrāfiju. Tā sākās mana interese par vecticībnieku vēsturi.
Komentāri