Dažkārt jauns dzīves posms sākas nevis ar aprēķinu, bet gan ar vēlmi padarīt apkārtējo pasauli mazliet jaukāku. Tā notika arī Jeļenas un Nikolaja Ivanovu dzīvē (Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasts). Viņu lauku sētā «Ieviņi» ienāca mājlopi un mājputni, līdz ar tiem – arī jaunas rūpes, ikdienas darbi un īstas lauku mājas noskaņa. Neraugoties uz cienījamo vecumu un to, ka saimniekošana nesola finansiālu ieguvumu, abi nolēma uzņemties šo atbildību, jo rūpes par dzīvām radībām viņiem ir svarīgākas par ērtībām.
Gandrīz kā zoodārzs
Parasti laucinieki pensijas vecumā cenšas samazināt saimniecību vai pat no tās atteikties pavisam, savukārt Ivanovu ģimene rīkojās gluži pretēji.
Šo ģimeni pazīstu jau daudzus gadus – līdz šim viņi nodarbojās tikai ar dārzkopību.
Savulaik, ienākot sētas pagalmā, mani sagaidīja vien abi saimnieki un divi suņi – Tobiks un Arčiks. Tagad līdz mājai gandrīz nav iespējams tikt, jo it visur izvietoti būri, kuros mitinās pieauguši truši un to mazuļi, aplokos dzīvo dažādu šķirņu un krāsu vistas, kas brīvi pastaigājas saimniecības teritorijā, aug cālēni, bet pļavā ganās aita ar jēriem un govs ar teļu.
Jeļena un Nikolajs atzīst, ka tas vēl nebūt nav viss. Viņi iecerējuši saimniecību paplašināt un tuvākajā laikā plāno iegādāties aunu, lai varētu veidot savu šķirnes aitu ganāmpulku.
Nikolajam, kurš dzimis Rīgā, mājlopu audzēšana un kopšana nav gluži ierasta lieta, toties Jeļenai tā ir labi zināma ikdiena jau kopš bērnības. Viņas vecāki – mamma Anfisa un tētis Nikolajs – visu mūžu turēja lopus un kopa dārzu, mācot abām meitām, Ludmilai un Jeļenai, visas lauku dzīves gudrības.
«Es pratu visu, tikai tā arī neiemācījos slaukt govi ar rokām,» smaida Jeļena, «taču ne jau tāpēc, ka negribēju, bet vecāki man to neuzticēja. Viņi baidījās, ka, ja govi labi neizslaukšu, tā var noraut pienu, un tad ģimene paliks bez svarīga pārtikas produkta.»
Kustība – labākā vingrošana
Pagājušajā gadā abi dzīvesbiedri nonāca pie secinājuma, ka dzīvot tikai sev vien būtu pārāk vienmuļi.
«Mūsu vecumā sēdēt uz soliņa pagalmā nav veselīgi. Vajag kustēties un dot ķermenim slodzi. Pilsētā par sporta zāli jāmaksā, turklāt diezgan dārgi, bet saimniecībā fiziskas aktivitātes ir katru dienu – no vieglas vingrošanas līdz pat smagatlētikai,» viņi smejoties saka.
Tomēr vissvarīgākais ir emocionālais gandarījums. Saimniekiem prieku sagādā gaiļa dziesma rīta agrumā, aitas un govs ganībās, trušu rosīšanās būros, vistas pagalmā un, protams, daba.
Varbūt tieši tāpēc viņu deviņgadīgais mazdēls Daņila, kad jāizvēlas, kurp doties ciemos, vienmēr saka: «Uz turieni, kur ir zoodārzs!» Proti, pie vecvecākiem.
Kurš saimniecībā ir galvenais?
Ivanovi nekad nav veidojuši biznesa plānu. Viņi jau iepriekš zināja, ka peļņas nebūs un nāksies rēķināties ar ievērojamiem izdevumiem.
«Mēs to darām dvēseles priekam, tāpēc bijām gatavi ieguldīt. Znots Sergejs un meita Svetlana pagājušajā rudenī uzdāvināja mums telīti. Viņi bija plānojuši to pārdot gaļai, bet mums kļuva žēl dzīvnieka, tāpēc paņēmām to pie sevis. Nosaucām par Belku. Nesen Belka atnesās un tagad mūsu saimniecībā ir telīte Milka. Sergejs to paņems audzēšanai, jo viņu govs ir slima. Tā nu sanāk īsts govju dzīves aprites stāsts,» saka saimnieki.
Tikšanās laikā Jeļena, kura ir arī mana klasesbiedrene un kaimiņiene, smaidot piebilst, ka īstais saimnieks šeit nav viņi, bet gan vecais un vēl gluži žirgtai suns Tobiks: «Kā gan citādi? Ne jau mēs viņu pieņēmām savā sētā, bet viņš mūs pieņēma savējā. Pirms apmēram divdesmit gadiem kucēns nokļuva pie manas mammas, kura nodzīvoja līdz 96 gadu vecumam un nesen aizgāja mūžībā. Tā nu sanāk, ka tagad mēs dzīvojam Tobika saimniecībā.»
Tobikam ir arī mazdēls – jauns suns Grāfs, kā arī mazais, amizantais Arčijs, kurš izskatās draudīgs, taču patiesībā nevienam nekož. Visa šī četrkājainā kompānija ik dienu sagādā jautrus brīžus saimniekiem, lai gan viņiem darba netrūkst.
Pienākumi ģimenē ir sadalīti -- Nikolajs rūpējas par aitām un govi ar teļu, savukārt Jeļenas pārziņā ir truši un vistas. Savukārt dārzu un siltumnīcu kopj abi.
Saimniekošana sākās ar cālēniem, kuri izšķīlās pašizgatavotā inkubatorā, kas atradās mājā. Tagad vistu pulkā ir divi skaisti gaiļi un ap divdesmit dažādu šķirņu un krāsu vistas, kas ik dienu rosās pa pagalmu, piešķirot lauku sētai īpašu dzīvīgumu.
Saimniecībā pašlaik ir četras pieaugušas trušu mātītes un 20 dažāda vecuma trušu mazuļi, no kuriem jaunākajiem ir tikai pāris nedēļas. Nesen saimniekiem izdevās vaislai pārdot vienu trušu mātīti un piecus pieaugušus trušus, par tiem saņemot vien 60 eiro: «Esam sašutuši! Rīgas tirgū kilograms truša gaļas maksā gandrīz desmit eiro. Vai tiešām Latgalē cilvēki vairs neprot audzēt trušus? Vienkārši slinkums. Pie mums cenas ir simboliskas,» saka Ivanovi un lūdz norādīt arī savu tālruņa numuru – 26236431.
Piena upes uz nekurieni
Lai arī no malas šķiet, ka šāda saimniecība varētu nest labu peļņu, patiesībā ienākumu gandrīz nav. Gluži pretēji – izdevumu ir vairāk nekā ieņēmumu. Galvenā problēma -- saražotās produkcijas realizācija. Produkcija ir, taču Latgales lauku nomalē atrast pircējus nav viegli.
Holandes šķirnes govs Belka, lai gan atnesusies pirmo reizi, ir ļoti pienīga – dienā tā dod gandrīz 30 litrus. Mēneša laikā tā ir gandrīz tonna augstvērtīga produkta.
«Ja mums būtu iespēja pienu oficiāli nodot pārstrādes uzņēmumam, mēnesī varētu nopelnīt ap 300 eiro. Diemžēl tādas iespējas nav. Tāpēc pienu pārstrādājam paši – gatavojam sieru, sviestu un skābo krējumu, ar ko nodrošinām radus, dažkārt arī kaimiņus, bet lielāko daļu patērējam paši. Daudz piena izlietojam mājdzīvnieku un mājputnu barošanai. Grāfs vien izdzer pusspaini silta svaigpiena, bet vistām dodam biezpienu. Tā ir greznība, bet ko darīt? Arī paši labprāt dzeram pienu, īpaši kopā ar maizi un ievārījumu. Taču tas neatrisina galveno problēmu – gandrīz tonnu piena mēnesī izdevīgi realizēt nav iespējams. Apkārtnē cilvēku ir maz, pircēju trūkst, bet izbraukāt uz pilsētu nevaram un arī nevēlamies,» stāsta saimnieki.
Lai pienu varētu pārstrādāt, nācies ieguldīt arī līdzekļus tehnikas iegādē. Slaukšanas aparāts izmaksāja 250 eiro. Mazdēls Māris uzdāvināja sviesta kulšanas ierīci, bet vēl nepieciešams separators, kas maksā aptuveni 120 eiro.
Pamestībai un nabadzībai -- nē!
Pēc Belkas iegādes saimnieki par 440 eiro nopirka arī aitu saimi – pieaugušu aitu un divus jērus, aitiņu un auniņu. Aitas saimniecībā vēlējās redzēt meita Tatjana, kura atzina, ka ar skaistumu vien nepietiek – reizēm gribas arī gardu šašliku. Tagad aitu ganāmpulkā trūkst vien vadoņa -- šķirnes auna, kas maksā ap 70 eiro.
Nikolajam šovasar, neraugoties uz lietaino laiku, izdevās sagatavot 30 ruļļus siena, kas izmaksāja 600 eiro. Siena ruļļus no lauka atveda mazdēls Vadims.
«Labi, ka esam pensionāri un mums ir līdzekļi, lai īstenotu savas lauku ieceres. Bet kā lai dzīvo cilvēki, kuriem ienākumi ir ļoti mazi vai to nav nemaz?» pārdomās dalās Jeļena un Ivans.
Saimnieki ir novērojuši, ka dzīvnieki ir ļoti punktuāli – tie nepieļauj kavēšanos.
«Govs jāslauc un visi mājlopi jābaro noteiktā laikā. Ja nokavēsi, viņi paši par sevi atgādinās. Taču mums tas nav apgrūtinājums – gluži pretēji -- sagādā prieku. Rūpējoties par dzīvniekiem, aizmirstam gan par savām kaitēm, gan problēmām.»
Jeļena un Nikolajs patiesi mīl lauku dzīvi, dabu un dzīvniekus. Viņi domā ne tikai par savu labsajūtu, bet arī par dzimtā novada nākotni.
«Mēs vēlamies, lai Latgale un visa Latvija plauktu, nevis kļūtu arvien tukšāka, pamestāka un nabadzīgāka. Ar savu piemēru gribam parādīt, ka jebkurā vecumā var atrast nodarbošanos, kas sagādā prieku. Taču tam ir vajadzīgi līdzekļi un arī valsts atbalsts, kura diemžēl ļoti pietrūkst.»
Komentāri