Nautrēnu pagasta saimniecībā Vāliņi joprojām audzē saknes un lopus pašpatēriņam
Aisma Orupe
Ja kādreiz laukos bija pierasta lieta turēt lopus, audzēt saknes un augļus pašu galdam, tad šobrīd tas ir retums. Ir arī saprotams – kāpēc gan nodarboties ar naturālo saimniecību, ja visu, ko sirds kāro, var nopirkt? Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta saimniecībā Vāliņi Edvīns Žogota un Kristīne Ūzula tā neuzskata, jo pašu sarūpētajam ir pavisam cita garša un vērtība. Var to saukt arī par zaļu domāšanu. Tāpēc kūtī ir gan pāris govju, gan trīs rukši, gan 40 vistas un tītaru pāris. Ir siltumnīca, divi sakņu dārzi. Tas ļauj uz galda ik dienas likt, kā mēdz teikt, ekoloģiski tīrus produktus: pienu, sviestu, biezpienu, gaļu, olas, dārzeņus.
Latgalietis, kas dzimis Ventspilī
To, kāpēc Edvīns izvēlējies šādu ceļu – dzīvot un strādāt laukos ‒, vislabāk var saprast, uzzinot viņa dzimtas stāstu. Edvīns pasmīn par sevi: lai gan ir īsts Latgales patriots, tomēr nav dzimis šajā pusē, bet gan Ventspilī. Kā tā? Tāpat kā tagad daudzi skrien uz Īriju, Angliju vai kādu citu aizrobežu zemi, arī viņa vecāki savulaik izlēmuši pameklēt biezāku maizes riecienu citur, proti, viņā Latvijas galā – Ventspils novadā. Tur arī viņu dēls nācis pasaulē. Latvijas rietumu krastā Žogotu ģimene gan nav iesakņojusies un pēc pāris gadiem atgriezusies savā dzimtajā novadā, tāpēc Edvīnam par to laiku nav nekādu atmiņu un nekādas saiknes ar to pusi arī nav. Taču ieraksts dzimšanas apliecībā ir iemesls, kāpēc draugi viņu šad un tad apceļ: sak, ko nu tu te plāties ar savu Latgales patriotismu, tāpat jau neesi nekāds latgalietis.
Kāpēc saimniecību, kas, kā adresē rakstīts, atrodas Nautrēnu pagasta Kapiņos, dēvē par Vāliņiem? Edvīns uzsver, ka tā viņam ir īpaša vieta un arī vārds ir īpašs. 1913. gadā, kad Latvijas vēl nebija pasaules kartē, šo zemes gabalu no muižkunga atpirka viņa vecvectēvs Pīters Vāliņš. Nekāda iekoptā zeme te vis nebija – visriņķī krūmi, meži un purvs. Biežņas vidū slējies neliels pauguriņš, uz kura auguši divi bērziņi. Vecvectēvs sasējis tos ar galotnēm kopā, teikdams – zem tiem mums būs pirmās pusdienas, bet ar laiku te būs māja. Vēl ilgu laiku te zaļojuši tie bērzi, atgādinot par mājas pirmsākumiem. Tie nebija viegli – vajadzēja līst mežu, plēst celmus, iekopt tīrumus, celt ēkas. Vecais Pīters bija saimnieks ar krampi, kuram darbi gāja no rokas, tāpēc mājas bija brangi iekoptas un deva labus augļus. Viņš aizgāja viņsaulē Ulmaņa laikā, 1938. gadā, pie vainas bija plaušu karsonis. Savā ziņā tas nebija nemaz tik peļami, ka nesagaidīja visu to, kas gāja pāri Latvijai jau pēc pāris gadiem, – gan krievu ienākšanu, gan karu, gan māju, lopu un tehnikas atņemšanu, gan iespējamo izsūtīšanu 1949. gadā. Varbūt infarktu būtu saķēris, visu to nejēdzību un netaisnību pieredzot, nopūšas Edvīns.
No izvešanas izglābjas
Pītera dēls Kārlis ātri vien aptvēris, ka jaunā vara tādus kā viņš nesaudzēs, tāpēc pēc kara sāka strādāt par koku plūdinātāju. Kad tuvojās izvešana, visu tehniku, lopus un citu mantību saslēpa pa mežiem un krūmiem. Sētā palika tikai sievieši ar bērniem. Tas arī izglāba Vāliņu saimi no tālā ceļa uz Sibīriju, jo izvedēji, atbraukuši uz mājām, atmetuši ar roku – sak, nav ko šitos ņemt.
Krievu laikā bijis ļoti grūti, vietējās varas attieksme pret tā saucamajām budžu atvasēm nebija nekāda labā, teic Edvīns. Skolā nācies ne reizi vien to piedzīvot, ka pret viņu izturējās daudz bargāk nekā pret citiem. No sākuma nav sapratis tādas attieksmes iemeslus, taču noklausoties, ko tēvs, kādu lāsīti iedzēris, ar vīriem pie galda spriedis, palēnām apjautis, kāpēc. Kā tik varēja, padomju vara mēģināja atkosties, aizejot līdz absurdam – mājai pat cauro jumtu neļāva labot. Ieraugot, ka vecās lubiņas nomainītas pret jaunām, kolhoza priekšniecība traku troksni sacēlusi. Tad nu turpmāk jaunās speciāli vecinājuši, nokrāsojot pelēkas – lai nedurtos acīs un nebūtu nepatikšanu. Patstāvīgi domāt un saimniekot neļāva, nīdēja vēlmi strādāt visiem spēkiem. Sekojot šā brīža ģeopolitiskajai situācijai, Edvīns saka ‒ nedod dies, ja atkārtotos 1940. gads, tad no mums nekas pāri nepaliks. Tomēr ticot, ka tā nenotiks, un par to jāpateicas ukraiņiem, kas tik sīvi turas pretī Krievijas agresijai un nu dod virsū ar droniem un raķetēm pa naftas un citām ražotnēm.
Atgriežas dzimtajā sētā
Pēc skolas beigšanas Edvīns kādu laiku strādāja vietējā kolhozā, taču pēc Latvijas neatkarības atgūšanas šī sistēma ātri vien izjuka. Tad nu aizdevies dzīvot un strādāt uz Balviem, šeit palikusi saimniekot vecāmāte. Astoņus gadus tur sadzīvojis. Un palēnām atskārtis, ka nav pie sirds dzīve bez savas sakņu izjūtas, ar dzīvokli, kurš kalpo tikai kā naktsmājas. Izšķirošo lēmumu palīdzējis pieņemt gadījums – tā kā darbs un bizness bija saistīts ar mežiem un mežizstrādi, reiz patrāpījušies tādi varen resni baļķi, ko īsti nekur negribēja pretī ņemt kā pirmo šķiru. Žēl bijis atdot zem cenas, jo, kā pats par sevi paironizē, – «neesmu skops, bet taupīgs gan». Atradis vietu, kur tos sadēļo, un materiālu izmantojis, lai salabotu galīgi sašķiebušos Vāliņu šķūnīti. Ar to arī viss aizgāja – pēc tam bijusi kārta klāvam (kūts – latgaliski), tad pirtij, dārza kamīnam, mājai un visam pārējam. Lapene arī uzbūvēta, kur vasarā pasēdēt kādā brīvākā vai godu brīdī. Arī šogad tajā vareni Jāņi nosvinēti – ar skatuvi un dzīvo mūziku. Vecā mājiņa vēl nav nojaukta, jo mamma neparko negribot no tās šķirties. Sastādījusi podos gladiolas, lai glītāk un košāk izskatītos.
Faktiski savā dzimtajā sētā atgriezies ap 2000. gadu, un, skat, pagājis jau ceturtdaļgadsimts. Pirms 18 gadiem saticis Kristīni, un nu te saimniekojot abi kopā. Teritorija nav maza – vairāk nekā 100 hektāru ap māju un Kolnaškolā vēl 30 ‒, taču vienubrīd bija krietni vairāk. Ienākumus dod gan sava galdniecība, gan mehāniskās darbnīcas. Taču ir arī savulaik laukiem un viņa bērnībā tik pierastā vide – kūts ar pāris govīm un teli, cūkas, vistas. Līdz ar to ik dienas (kopā ar pašu saimi un strādniekiem ‒ desmit cilvēku) uz galda tiek likts te izaudzētais – rukšu gaļa, svaigi dētas vistu olas, tikko slaukts piens un no tā izgatavotais sviests, siers, biezpiens. Un, protams, kartupeļi un citi dārza labumi. Septiņos astoņos hektāros audzē arī bioloģiskos graudus (minerālmēslus tiem neizmanto, tikai kūtsmēslus), taču tos izmanto savām vajadzībām. Mēģinājuši reiz nodot, taču tos pieņēma tikai kā lopbarības. Tad nu atmetuši ar roku – ja ne, tad ne. Skaidrs, ka ar ķīmiski barotajiem tie konkurēt nevar, lai gan ir daudz veselīgāki, pukojas Edvīns. To tīri uzskatāmi pierādījuši arī pašmāju rukši. Kad vienu gadu aptrūkās savā tīrumā audzēto graudu, nopirkuši ap 300 kilogramiem no cita saimnieka. Domājuši, ka cūkas slimas palikušas, jo kliegušas pilnā rīklē, ka grib ēst, bet neēdušas. Izrādījās, ka pie vainas «svešā» barība, ko tās atteikušās bāzt mutē. Nācās vien iztikt ar kartupeļiem un saknēm. Tā, redz, lopiņi ir gudrāki nekā mēs paši, piebilst Kristīne.
Pilsētā dzīvot negribētu
Vienīgais, ko no savas produkcijas pārdod, ir Vāliņu bišu dravas sarūpētais. Lūk, lai noprovējot svaigi mesto ziedu medu ar Kristīnes cepto baltmaizi. Vaicāta, vai nav bijusi vēlme dzīvot ciematā vai pilsētā, viņa atteic, ka nekad tāda doma prātā nav ienākusi. Pietiek jau ar Rēzeknes apmeklējumu, bet, kad uz Rīgu aizbraucot, tad no tā trokšņa, cilvēku bariem galva uzreiz sākot sāpēt. Patīk lauki, to plašums, arī tas, ka te tuvumā ir maz cilvēku (kaimiņos mīt tikai viens pavecāks pāris). Arī ikdienas darbu ritms dod līdzsvara un miera sajūtu. Un it īpaši mīļi ir zirgi (trīs sporta tipa Latvijas jājamzirgi), kas te tiek turēti gan pašu priekam, gan tūristu aktīvai atpūtai un fotosesijām. Ziemā izvizinot arī ar ragavām.
Arī Edvīns pievienojas – pilsētai ir savi plusi, taču ne viņam. Jā, laukos atpūsties nav daudz laika, jo darbs dzen darbu, tostarp lopiņi jāapkopj un jāpabaro, dārzs un puķudobes jāravē, regulāri jāappļauj teritorija ap māju – tie vien ir savi divi hektāri. Taču tas dod arī gandarījumu, jo redzi sava darba rezultātu. Tā teikt – ir gan pašam, gan citiem, ko parādīt. Jāatzīst, ka ne visu ieplānoto izdevies piepildīt, piemēram, dzīvojamā mājā ne viss ir pabeigts. Arī pirts jāpieremontē, jo laika zobs saēdis terasi, kas pret dīķi pavērsta. Materiāli jau sagādāti, cerot līdz rudenim paspēt to izdarīt. Dīķis, kur zied Kristīnes stādītās ūdensrozes, arī būtu jātīra. Iespējams, ka ielaidīšot amūrus, kas labi attīra ūdenskrātuves no aizauguma.
Tiesa, arvien biežāk nākas izjust klimata pārmaiņas. Vienugad pēc trakajām lietusgāzēm pagalms pārvērties par purvu ‒ vajadzēja brist ar gumijniekiem. Skaistā liepu aleja neizturēja šādu pārbaudījumu, nokalta, un nācās to nozāģēt. Nu to stumbru daļu izmantojis kā atbalstus veļas žāvēšanas nojumei. Simtgadīgie ozoli, kas vēl no Pītera laikiem te aug, gan ir izturējušu visus laikmeta griežus un ir kā saikne, kas savieno vairākas Vēliņu paaudzes.
Komentāri